Cilvēkam pirmo reizi lobotomija tika veikta 1890-tajos gados. Pēc apmēram pusgadsimta to slavināja kā brīnumlīdzekli pret psihiskajām saslimšanām un plaši pielietoja visā pasaulē. Visplašāk lobotomija izplatījās 1940-tajos, 1950-tajos gados. Tā tika veikta ap 40 000 pacientu ASV un ap 10 000 Rietumeiropā.
20. gadsimtā lobotomija tika plaši pielietota tādu psihisku slimību ārstēšanai kā šizofrēnija un depresija. Ārsti to izmantoja pat cīņā ar akūtām vai hroniskām sāpēm, piemēram, muguras. Šīs psihoķirurģijas formas gaitā viena no smadzeņu daivām (pieres, parietālā, deniņu vai pakauša) tika izgriezta un atvienota no citām smadzeņu daļām. Šāda iejaukšanās bieži atstājas sekas, atstājot pacientu uz mūžu veģetatīvā stāvoklī.
Pēc lobotomijas pacientiem vairs netika novērota iepriekšējā uzbudināmība, un viņu aprūpei vairs nebija vajadzīgs tik daudz personāla. Dažus pēc operācijas varēja laist mājās. Tā tika risinātas problēmas ar pārpildītajām psihiatriskajām iestādēm un maksas palielināšanos par psihisko slimnieku aprūpi, starp kuriem bija karavīri, kas karojuši Otrajā pasaules karā.
Lasi arī: Kā saprast, ka tā ir “nemīlestība”?
Šodien mēs par lobotomiju zinām pārsvarā no grāmatām un filmām. Vispazīstamākais piemērs noteikti ir Kena Kizi romāns “Kāds pārlaidās par dzeguzes ligzdu”, kur operācija tiek veikta galvenajam varonim Rendalam Patrikam Makmērfijam. Filmā ar tādu pašu nosaukumu viņu atveidoja Džeks Nikolsons, kurš par šo lomu ieguva Oskara balvu 1976.gadā.
Ja atceramies reālās (nevis kino) dzīves piemērus, tad jāpiemin Džona Kenedija vecākās māsas Rozmarijas Kenedijas piemērs. Viņa atpalika mācībās no brāļiem un māsām, bet pusaudžu vecumā viņai bija vērojamas garastāvokļa svārstības. Rozmarijai bija 23 gadi, kad pēc tēva pieprasījuma viņai tika veikta prefrontālā lobotomija. Operācija, kuru Kenediju ģimene ilgi turēja noslēpumā, pārvērta Rozmariju par darbanespējīgi invalīdu uz visu mūžu.
Daudzās valstīs šī neiroķirurģijas forma ir aizliegta kopš 1950-gadiem, taču tās vietā ir nākusi ķīmiskā lobotomija. Tā ir balstīta uz psihotropo medikamentu lietošanu, kam ir analoģiska iedarbība.
Spriežot pēc Vintage Everyday foogrāfijām, daudziem pacientiem lobotomija ir nesusi uzlabojumus, viņi izskatās apmierināti un sociāli adaptējušies. Fotogrāfijās pa kreisi ir cilvēki pirms neiroķirurģiskās procedūras, bet pa labi – pēc (gadu vai dažus gadus vēlāk).
