Par mīlestību rakstīja, raksta un rakstīs. Neveikli apiet ar klusēšanu otru medaļas pusi – nemīlēšanu.
Un to bieži vien nepamana vai jauc ar māsu bez ”ne-” . Pieredzējusi psiholoģe ar stāžu Anna Kirjanova tieši aprakstīja, kā atšķirt mīlestību no ”ne-mīlestības”.
Nemīlēšana ir tad, kad nedrīkst traucēt. Runāt, smieties vai apskauties. Nedrīkst stāstīt par saviem pārdzīvojumiem – tās ir muļķības, nevis pārdzīvojumi. Nedrīkst kaut ko jautāt – ir jāsaprot, ka tagad ir grūts sarežģīta situācija. Un vispār, kam tev tas vajadzīgs?
Nevar rēķināties uz palīdzību, pieaugušiem cilvēkiem ir pašiem ar visu jātiek galā. Pat ja viņiem ir pieci gadi. Tas jau ir cienījams vecums. Bet ja 35 – tas vispār jau ir vecums. Un nav ko tā pūcēties tādā cienījamā vecumā.
Nemīlēšana – kad nedusmojas, bet arī neslavē. Neievēro. Kad ir neērti ēst tuva cilvēka klātbūtnē – viņš var pateikt, ka tu daudz ēd. Bet tevis pagatavoto ēdienu viņš apēdīs un neteiks neko. Un nepamanīs, kad būsi sakārtojis māju un ielicis puķes vāzē.
Lasi arī: Ko vislabāk stādīt dobē pēc ķiploku novākšanas
Nemīlēšana – kad neko nedrīkst. Kad kaitini, traucē, lien, runā tukšu, iznes smadzenes, sēdi stūrī un gaidi, kad tevi vedīs pastaigā. Un nesmilksti, nekauc, neraudi – sēdi klusi un gaidi. Kad neaizstāv un saka: ”Pats vainīgs! ” – tā ir nemīlēšana .
Kad neko nedāvina – tā ir nemīlēšana. Kad žēl naudas priekš tevis – tā ir nemīlēšana. Tas nav naids. Tas dažreiz ir pat sliktāk, jo ienīst par kaut ko, aiz skaudības, piemēram. Un var aiziet vai atriebties. Bet nemīl – tāpat vien. Kaut saka: ” tak mīlu tevi, atšujies, atkal tu par savu! ” Tā arī ir nemīlēšana.
Un no tā mirst. It īpaši veci cilvēki, bērni, suņi. Arī pieauguši cilvēki, kas ir neaizsargāti un jūtīgi.
Nemīlēšana dara cilvēku kautrīgu, neveiklu, neglītu; viņš baidās visu sabojāt, traucēt, nokaitināt… Tur neko nevar padarīt; ja ir spēks – vajag aiziet kaut ar pauniņu uz pleca. Vai vismaz saprast – nemīl. Tā nav mīlestība.