Vīrs brauca un skatījās aizmugurējā sēdekļa spogulī.
“Klausies, mēs viņu aizvedīsim mājās dzīvu”? – viņš jautāja sievai.
Mazā Alīna gulēja kā lupatiņa. Viņa ne uz ko nereaģēja, neatbildēja uz vārdiem, negribēja ēst. Un viņa negribēja dzīvot. Viņai bija tikai 1 gads un 8 mēneši.
Viņu dzemdēja sieviete, kura pēc izrakstīšanas no slimnīcas bieži aizmirsa par viņu. Regulāri gāja prom no mājām, deva ēst ļoti neregulāri. Pediatre divas reizes neatrada māti dzīvoklī un ziņoja policijai un bāreņtiesai. Ziņoja, jo dzirdēja kā aiz durvīm atskanēja mazuļa raudāšana. Galu galā meitenīti aizveda uz bērnu namu.
Alīna ilgi neuzturējās bērnu namā. Pēc četriem mēnešiem viņu aizveda ģimene, kurā bija gan mamma, gan tētis. Viņa bija saģērbta, pabarota, varbūt mīlēta. Bet viņa to precīzi neatceras un nezina.
Tikai jaunajai mammai un tētim drīz piedzima savs dēls, un viņiem vairs nebija vajadzīga kāda sveša meitene. Viņi uzrakstīja iesniegumu, ka attsakās no Alīnas un devās tālāk dzīvot savu laimīgo dzīvi.
Bērnunamā viņas stāvoklis raisīja lielu satraukumu. Viņa nespēlējās ar citiem bērniem, nereaģēja uz rotaļlietām. Viņa bija vesela, taču nevēlējās skatīties uz gaismu. Galvenais ārsts bija pieredzējis, viņš bija saskāries ar šādiem gadījumiem.
Kad uz bērnu namu nāca nākamie vecāku kandidāti, viņš lūdza viņus paņemt Alīnu. Un viņi to paņēma – meitenīti, kura uz neko nereaģēja.
Tagad meitenei jau ir vairāk nekā 18 gadi. Viņa ir spilgta un smieklīga. Viņa studē augstskolā, un nekas viņu nesatrauc, jo viņai ir vecāki, kuriem viņa ir vajadzīga.
Kamēr es nebiju adoptējusi meitas, es nezināju, ka bērni šādā jaunā vecumā arī mēdz būt nomākti. Uzskatīja, ka bērni neko nesaprot, turklāt nevar izteikties. Tomēr daži piemēri liecina par pretējo. Piemēram, vai jūs zinājāt, ka pamestie bērniņi/ zīdainīši raud daudz, daudz mazāk? Kāpēc jūs jautāsiet?
Jo bērniņu auklītes nav spējīgas vienas pašas tikt galā ar tik daudz bērniņiem, tāpēc sākumā varbūt viņi daudz raud, prasa uzmanību, prasa mīlestību un aprūpi, bet pēc laika saprot, ka raudāšanai nav jēgas un spēka raudāšanai arī vairs nav… neviens tāpat nereaģē un nepalīdz! Daudzi cilvēki, kuri redzējuši zīdainīšus bērnu namos, brīnās cik viņi ir klusi…
Lūk, vēl viens piemērs…
Vīrs un sieva ieradās bērnu namā, lai satiktu konkrētu mazuli. Viņi satika meiteni, bet ieraudzīja arī gadu vecu zēnu. Viņš izskatījās dīvaini. Viņam bija veca cilvēka seja, tādas krokas pie viņa mutes.
Viņš stāvēja gultiņā, šūpodamies uz mazām kājņām, un visu laiku skatījās uz grīdu. Lai gan pārējie bērni uz jaunpienācējiem skatījās ziņkārīgi. Skatoties uz sāniem, mazi, zilgani pirksti turējās pie stieņa.
Viņam bija smaga somatiskā depresija, sacīja ārsts. Māte sākumā nāca pie viņa, tad pazuda. Divi kandidāti gatavojās viņu pieņemt, taču pēdējā brīdī pārdomāja. Un zēns nevēlējās būt šajā pasaulē.
Viņš praktiski pārstāja ēst. Ja viņam ēst deva piespiedu kārtā, viņš ēdienu izvēma vai izspļāva. Viņa acis bija tikai līdz pusei atvērtas. Esot sākuši krist ārā arī mati…
Personāls bija noraizējies par viņu. Izņēmuma kārtā viņu vienu pašu veda ārā elpot svaigu gaisu. Viņu regulāri pārbaudīja slimnīcā, taču zēns uz neko nereaģēja un nebija iespējas ar viņu vienoties. Viņš bija pārāk mazs.
Dzirdējis šo stāstu no ārsta, vīrietis nekavējoties paziņoja, ka viņi grib adoptēt šo puisīti.
Pēc nedēļas viņš bija jaunās mājās. Trīs dienas vēlāk mazulis vispirms paskatījās uz jaunajiem vecākiem. Mēnesi vēlāk uz galvas parādījās pūka, tad sāka atkal augt mati.
Zīdaiņi savā līmenī saprot, ka viņi nevienam nav vajadzīgi. Viņu eksistence kļūst bezjēdzīga un viņi sāk uzvesties kā cilvēki, kas zaudējuši dzīves jēgu. Protams, absolūtais vairums mazuļu ar šo galā tiek savādāk, izmainās viņu psihe, viņu dzīves uztvere, bet viņi vismaz grib turpināt dzīvot. Bet ir arī šādi gadījumi…
Protams, bērnunamu darbinieki zina vairāk par šādiem gadījumiem!
Es tikai gribu skaļi izkliegt savu rūgtumu visumam un jums visiem: nepametiet savus bērnus! Vai arī nedzemdējiet viņus, ja jums bērniņš nav vajadzīgs! Audžuvecāki var arī nepaspēt…