Pārsteidzoša digitālā rekonstrukcija parāda, kā izskatījās 16. gadsimta Skotijas sieviete, kura slimoja ar spitālību

Sākotnēji arhelogi katedrāles kapenes atraka astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados. Kopumā pētnieki atrada vairāk kā 100 apbedījumu no 12. līdz 16. gadsimtam. Mirstīgās atliekas tika arhivētas tālakai izpētei.

Tomēr tikai dažām cilvēku mirstīgajām atliekām bija gandrīz pilnīgs galvaskauss, tiešraidē “Live Science” pavēstīja Karena Fleminga, viena no divām ārštata kriminālistikas māksliniecēm, kas strādāja pie projekta.

12. gadsimta galvaskausi bija sadrpuši “tāpēc lielākais izaicinājums bija rūpīgi sastiprināt kaulu gabalus kopā”, sacīja Fleminga. “Daudziem no apbedītajiem ir bijušas kaulu problēmas, piemēram, abscesi mutē, bet jo īpaši vienam cilvēkam bija pazīmes, ka viņš cietis no spitālības.”

Lasi arī: Kā izaudzināt laimīgu bērnu: ZELTA LIKUMS

“Bojājuma pazīmes bija zem labās acs, kas varēja izraisīt redzes zudumu šajā acī,” sacīja Fleminga.”Svarīgi atzīmēt, ka šī dāma, kas apbedīta pie altāra, norāda, ka viņai bijis augsts statuss, iespējams, drēbnieku ģildē.”

Forensic artists used markers to determine the thickness of skin on the Scottish skulls.

Turpretī 12. gadsimta vīrietis, iespējams, bija zemnieks, tāpēc kriminālistikas māksliniece Lusrezija Rodellala, kura atrodas Itālijā, apsedza galvu ar kapuci, “jo šajā laika posmā tas bija ļoti izplatīts apģērba veids,” Flemings sacīja.

Vīrieša galvaskausam trūka apakšējās daļas, tāpēc māksliniece vīrietim ir izveidojusi bārdu. Visticamāk, ka vīrietis bija vecumā no 35 – 40 gadoem, kad viņš nomira. Viņa augums bija 1 metrs un 60 centimetri.

Lai izveidotu digitālās rekontsrukcijas, Fleminga un Rodella fotogrāfēja galvaskausus un augšupielādēja attēlus fotošopā. Pēc tam mākslinieki meklēja marķierus uz galvaskausiem, kas viņiem palīdzēja izmērīt audu dziļumu. “Kad šie marķieri tiek pievienoti dažādos galvaskausa punktos, mēs iegūstam priekšstatu par sejas formu,” sacīja Fleminga. “Mēs varam novērot galvaskausa pazīmes un konstatēt, cik liels bija deguns, kāda veida tas bija, vai sejas simetriju vai asimetriju utt.”

“Kad mums ir ideja par sejas formu, mēs izmantojam sejas attēlu datu bāzi,” turpināja Fleminga.

“Tā tiek izmantota, lai izvēlētos ārējās pazīmes, kas saskan ar galvaskausa formu. Matu un acu krāsu nevar paredzēt, ja atliekas nav pārbaudītas ar DNS, tāpēc mēs izdarām pieņēmumus, ka tie ir parasta krāsojuma cilvēki no tā laika perioda.”

Pievienot komentāru