Kāds vīrietis dalās savās pārdomās:
“Šodien gribēju jums pastāstīt par laiku, kad ar ģimeni viesojāmies Amerikā pie draugiem. Pēc nedēļas, ko pavadīju Amerikā man ļoti sāka sāpēt kuņģis un aizkuņģa dziedzeris. Es vienkārši nespēju saprast to, cik šī nācija daudz spēj ēst.
Kad pirmo reizi pie viņiem viesojāmies uz 1 gada kāzu jubileju, mums tika pasniegti savādi ēdieni. Daži bija nesaprotami pusfabrikāti, virtuļi, picas un burgeru. No mājās gatavota ēdiena bija tikai cepti kartupeļi ar speķa gabaliņiem ar biezu majonēzes kārtu.
Lasi arī: Vieni no gardākajiem salātiem ar vistas krūtiņu
Otrā rītā draugs gribēja mūs pārsteigt un pagtavot savu firmas ēdienu. Es vienkārši nespēju ēdienu ieēst, jo tas bija tik trekns. Es nesparatu, kas tas ir, bet redzēju, ka tas burtiski tiek vārīts eļļā.
Drauga sieva nebija no čaklākajām, tāpēc ēdienu visu laiku pasūtīja. Savukārt viņš pats gatavoja pusfabrikātus. Lielākoties viņi ēda tikai pasūtītos ēdienus tuvākajām ātrās ēdināšanas iestādēs, tāpēc trešajā dienā viņi gribēja mūs iepriecināt un visiem pasūtīja iecienītu burgeru ar frī kartupeļiem un virtuļus.
Nākošajā dienā es pamodos ar briesmīgām vēdera sāpēm, es sapsihojos un mēs ar sievu devāmies uz veiklau, lai nopirktu visis nepieciešamos produktus zupas pagatavošanai, kotletēn un salātiem. Kā vēlāk teica mūsu amerikāņu draugi – viņi nebija ēduši tik garšīgu ēdienu.”
[…] Lasi arī: Uzzināju ar ko amerikāņu draugu baro viņa sieva, es tā dzīvot nevarētu… […]