Kāds vīrietis dalās savās pārdomās par kādu viesošanās reizi:
“Nesen mums ar sievu tā jāsaka bija iznāciens gaismā. Sievas priekšniecei darbā bija liela jubileja – viņai apritēja 50 gadu. Tad nu viņa izlēma visus darbiniekus ar otrajām pusītēm uzaicināt uz savām mājām.
Un tur es visā krāšņumā sapratu, ko nozīmē izteiciens “spāņu kauns”. Tas ir tad, kad kāds dara, ko briesmīgu, bet kauns ir citam.
Tad, lūk, kāpēc man bija kauns… Tas bija tāpēc, ka priekšniece pret savu vīru izturējās vienkārši mežonīgi. Nu nekad es tā neļautu pret sevi izturēties pilnīgi nevienam, pat sievai nē.
Lasi arī: Ja pastāvēšana par sevi padara mani par ma*tu, tad esmu lepna par to
Viņa nepārtraukti pārtrauca vīru teikuma vidū un visu laiku izmest piezīmes “aizveries, tu tāpat nesaproti, ko runā” vai “muļķības”. Tad aizsūtīja viņu uz virtuvi pēc kūkas lāpstiņas, viņš atnesa nepareizo un tad viņa sāka aurot, cik viņš stulbs, nedraudzējas ar galvu un ir pēdējais pamuļķis.
To klausoties viņš tikai klusēja un dažbrīd sarkastiski pasmaidīja. Lūk, dzelzs nervi cilvēkam… Vai arī absolūta vienaldzība. Un pie katra satrpgadījuma man bija mežonīgs kauns atrasties starp šiem cilvēkim.
Mēs ar sievu devāmies projām pirmie, jo tas bija vienkārši neizturami. Pāris reizes no sievas biju dzirdējis, ka priekšniece ir satriecoša, bet veidā kā viņa apgājās ar vīru, to galīgi nevarēja nolasīt. Kaut arī pret padotajiem viņa tā neizturējās.
Un tad sieva piemitināja, ka priekšniece ir precējusies jau trīsdesmit gadu. Kā var tik ilgi izturēt šādas attiecības man vispār nav mazākās nojausmas. Un tas nav stulbs cilvēks. Viņš bija liela uzņēmuma vadošais iženieris… Kad mēs sēdējām nomaļus parunājām par vīru lietām…
Bet kā tā var dzīvot – nesaprotu… Žēl cilvēka!”