“Es mainījos un beidzot esmu nobriedusi. Bob, man šķiet, ka dvēseles dziļumos, tu pats saproti, ka tev un man vairs nekas neizdosies. Dzīve ir pārāk īsa. Es tevi mīlu – mēs visi tevi mīlam, bet tev ir jāsaprot, cik slikti mums bija kopā. Tā nav tava vaina, vienkārši mēs neesam domāti viens otram…
Mēs visi ar tevi ļoti lepojamies. Es un bērni katru dienu lūdzāmies par tavu atgriešanos. Visur mājās ir tavas fotogrāfijas un apbalvojumi. Es darīju visu, lai bērni neaizmirst savu tēvu. Es ļoti gribētu tevi satikt, kad atgriezīsies, bet sapratīšu, ja atteiksies.”
(1973. gads. Amerikāņu ieslodzītos Vjetnamā gatavojas sūtīt mājās. Viens no viņiem ir pulkvežleitnants Roberts Sterms.)
Šī ir tikai daļa no vēstules, kuru publicēja avīzēs. Pilota vārds ir Roberts Sterms, bet viņai skaistā sieva – Loreta. Viņa iepazinās ar savu nākamo vīru, kad bija ļoti jauna, bet viņš tikko bija absolvējis un apprecējās ar viņu 19 gadu vecumā. Viņi viens otru mīlēja un arī strīdējās, kā jau visi pāri mēdz to darīt. Turklāt viņiem bija 4 bērni. Pēc kāda laika Vjetnamā sākās karš un 1967. gada 27. oktobrī virs Hanojas tika notriekta Roberta pilotētais bumbvedējs. Viņš katapultējās, bet viņu notvēra pretinieks un nākamos gadus viņam neklājās viegli. Kādu brīdi Roberts svēra tikai 50 kilogramus. Vjetnamieši viņu atbrīvoja tikai 1973. gada 14. martā, kad amerikāņi pameta Vjetnamu.
Lasi arī: Anna Kurņikova un Enrike Igelsias dalījušies ar pirmajām trešā bērniņa fotogrāfijām
Un tā Roberts Strems lidoja mājās. Ceļā uz mājām viena no pieturvietām bija Filipīnās, lai atpūstos un izietu visas nepieciešamās birokrātiskās procedūras. Tieši tur Robertu panāca sievas atvadu vēstule. Viņam tas bija liels trieciens. Kad viņš atradās nebrīvē, domas par sievu un bērniem viņu noturēja pie veselā saprāta. Lai arī pārim bija zināmas grūtības attiecībās, vīrs domāja, ka viņi visu par pārdzīvot, bet izrādās, ka nē.
Gandrīz tūlīt pēc slaveno kadru uzņemšanas, sākās šķiršanās process. Tas bija ļoti garš un grūts. Sterms atklāja, ka sieva ir sākusi satikties ar citiem vīriešiem gadu pēc tam, kad vīrs bija sagūstīts. Līdz viņa atgriešanās dienai sieva jau bija saņēmusi trīs (!) precību piedāvājumus. Turklāt no bērniem sieviete visu bija slēpusi.
Tiesā Roberts zaudēja. Laulātie dalīja vienādas bērnu tiesības un viņi visi satikās nedēļas nogalēs. Bijusī sieva saņēma māju, automašīnu, 300 USD ikmēneša alimentus un vairāk nekā 40% no militārās pensijas, kas Robertam tika piešķirta kā pulkvežleitnantam. Tāpēc Roberts savā Kalifornijas mājā nekad pie sienas tā arī nepiestiprināja šo pasaules slaveno fotogrāfiju, kurā ģimene “atkalapvienojas”. Loretas dēļ.
Abi stājās jaunās laulībās pusgadu pēc tam, kad oficiāli tika šķirta viņu laulība. Dzīve turpinājās. Robertam nepatika, ka šī fotogrāfija ir tik populāra, bet Loreta atsacījās to komentēt. Un sākotnēji var šķist, ka sieviete ir rīkojusies nekrietni, bet patiesība ir tāda, ka vairāk nekā piecus gadus Loreta par savu vīru nezināja neko. Vai viņš ir miris, vai nebrīvē, jo armija par to klusēja. Ģimene dzīvoja no valsts pensijas un viņai ar 4 bērniem bija grūti. Vēlāk, kad samierinājās, ka vīrs neatgriezīsies, viņa atrada darbu.
Loreta 2010. gadā aizgāja mūžībā ar vēzi. Roberts joprojām ir dzīvs un viņam ir pāri 80 gadiem. Lai arī viņu laulība bija sarežģīta, šī fotogrāfija iegājusi vēsturē. Un foto simbolizē to, ka, lai arī kādas grūtības jūs ir skārušas, ģimene jūs gaidīs.
Ko jūs domājat par šo stāstu?