Mājas solis lielākoties vienmēr ir sievietes pārziņā-tā ir praktiski katrā ģimenē. Nav viegli pielikt vīru pie jebkāda no mājas darbiem, jo bieži priekšroka tiek dota dīvānam un TV pultij rokā.
Kad nolēmu iestūrēt laulības ostā, nevienam padomus nelūdzu, jo uzskatīju, ka esmu gana gudra sieviete. Sākumā viss bija labi, pēc tam pamazām ģimenē parādījās bērni un mājas darbu kļuva arvien vairāk. Vīrs, savukārt, gadu gaitā bija sācis ērti iekārtoties dīvānā, uz darbiem neuzprasījās un arī lielu naudu mājās vairs nenesa.
Es paliku gluži bēdīga, nezināju ko iesākt. Kādu reizi, kad aizgāju uz baznīcu, aprunājos ar mācītāju. Viņš bija gana saprotošs un deva man labu padomu.
Ideja sekojoša-aizej mājās un vērsies pie vīra ar nožēlu, sakot, ka neesi bijusi saimnieciska sieva un nožēlo to. Turpini, sakot, ka turpmāk lūgsi vīram padomus par katru mājas soli, sak, lai viņš tev dod savu svētību.
Vīrs sākumā bija šokā, bet teica, ka ir ar mieru-laikam pašam kļuva interesanti, kā tas būs.
Es vīram prasu, vai dosi savu svētību aiziet uz veikalu pēc produktiem. Viņš saka-jā. Cik naudas daudz varu tērēt par pārtiku, es viņam prasu, dod savu atļauju. Vīrs to dzirdot, burtiski atplauka! Atvēra maku, iedeva tik, cik uzskatīja par nepieciešamu.
Es aizskrēju uz veikalu, nopirku pārtiku par visu viņa iedoto naudu. Pagatavoju vakariņas un pasaucu visus pie galda. Vīrs atnāca, apskatījās, ka galds pustukšs un kļuva nikns. Ģimenei izskatās, ka jāpaliek pusbadā!
Es viņam maigi saku-cik naudiņas tu man iedevi, tik daudz pārtikas nopirku!
Paņēma viņš somu, aizgāja uz veikalu pēc pārtikas pats. Atnāca. Sāka kasīt pakausi.
Pēc divām dienām atrada otru darbu un sāka pelnīt vairāk.
Bet es apgūlos uz dīvāniņa un gaidu vīra svētību par katru nākamo darbiņu.
Viss notika tieši tā, kā mācītājs bija teicis.
Avots: duck.show