“Pats neizturamākais ir no rītiem pamosties bez viņa,”- klusi, it kā runājot pašai ar sevi, saka Jeļena Lamprehta, -”es guļu, un man liekas, ka Jura ir blakus, smagi elpo, viņam vajadzīga palīdzība. Bet nē, ap mani ir klusums.
Mēs sarunājamies ar Jeļenu paliatīvās aprūpes nodaļā, kur atrodas viņas dzīvesbiedrs Jurijs Babajevs. Pirms pāris dienām šeit notika brīnums: Jurijs pamodās no komas.
Iepazinās 14.februārī
90-to beigās etniskā vāciete Jeļena Lamprehta vāca dokumentus, lai atgrieztos vēsturiskajā dzimtenē. Sieviete apmeklēja katoļu draudzi un vienā no šādām vizītēm iepazinās ar atraitni – arhitektu Juriju Babajevu. Staltais skaistulis, kurš nesen bija apglabājis sievu, Jeļenai iepatikās. Kautrīgā atraitne pēc Svētā Valentīna dienas svinībām grasījās doties mājup, kad pēkšņi Jurijs viņai piedāvāja turpināt svinēšanu svētku mielastā turpat draudzē.
“Viņš ir tik skaists, mans Juročka,”- pārskatot fotogrāfijas, saka Jeļena.-”par viņu tik daudzas sievietes jūsmoja. Es pat nedomāju, ka mūsu starpā uzplauks tāda mīlestība. Arī baznīcā dāmas sāka uz mani šķībi skatīties: kā gan es tādu kavalieri atņemu.”
Jeļena toreiz pati bija nesen kļuvusi par atraitni. Viņa audzināja dēlu, tāpat kā Jurijs. Viņai bija nedaudz virs 45, bet viņam gandrīz 60. Kāzu fotogrāfijās pirms divdesmit gadiem Jeļena un Jurijs izskatās laimīgi, koši un iemīlējušies.
Lasi arī: Es redzēju, kā reanimācijā aizlido nomirušo dvēseles – medmāsas stāstītais
Labākie desmit dzīves gadi
“Juročka mani tā aplidoja,”- Jeļena atceras vislaimīgākās savas dzīves dienas,- ”Uz katriem svētkiem dāvināja man lieliskas rotaslietas. Man ir neticami skaista rotu kolekcija no dārgakmeņiem. Tikai tos nav, kur nēsāt. Pēdējos gadus mans maršruts ir slimnīca – mājas.”
Jurijs Babajevs, pazīstams Čeļabinskas inženieris-celtnieks, bija pieprasīts profesionālajā laukā. Padomju laikā viņš bija izbraucis arī dažas kapitālistiskās valstis. Dzimtene viņu sūtīja turp, kur bija nepieciešama palīdzība, piemēram, zemestrīces sagrautajā Armēnijā 1988.gadā. Vēlāk ceļošanas kaislība aizveda Juriju arī uz upju kruīziem, piejūras pludmalēm un Eiropas pilīm.
“Mēs ar Juročku kādu laiku bijām aizrāvušies ar dārzu,”- stāsta Jeļena,- “viņš ir tik dziļš cilvēks, ar viņu viss ir interesanti. Varējām kaut kur apkārtnē aizbraukt atpūsties, audzēt puķes dārzā, iet uz teātra pirmizrādēm. Uz visiem svētkiem Jura man bija sagatavojis pārsteigumu. Ne tikai kaut ko uzdāvināja, bet arī kartiņu uzrakstīja dzejā, mīļos vārdos mani sauca.”
“Gatavoju tā, kā vajag”
Jeļena jaunībā bija beigusi tirdzniecības arodskolu. Atceras, ka saņēma uzreiz vairākas specialitātes, starp tām – pārdevējs, oficiants, bufetnieks. Un strādāja dažādās sfērās: viņa viss bija interesanti. Sporta pilī stāvēja aiz bufetes letes, kad uz Čeļabinsku brauca slaveni mākslinieki. Pateicoties tam, kādas tik zvaigznes netika redzējusi! Bet pēc tam strādāja restorānā, kur gatavoja slaveno cāli tabakā. Pēc sievietes teiktā, toreiz padomju laikos tas tiešām bija ārkārtīgi garšīgs ēdiens:
“Ņēma cāļus, maziņus, ne tā kā tagad – vistu sagriež gabalos. Gatavoja pēc receptes, zem preses, bet kādas mērces bija!”
Iespējams, Jeļena savaldzināja Juriju ar savu saimnieciskumu, garšīgu ēdienu un vienmēr izgludinātiem krekliem.
Viņi bija plānojuši ceļot pa Eiropu. Jurijam bija gandrīz 70, viņš turpināja strādāt, piedaloties kā eksperts ēku celtniecībā. Abi dēli – gan Jurija, gan Jeļenas, bija sen izauguši, un viņiem jau bija savas ģimenes.
Desmit gadi komā
“Tajā rītā, kā parasti pusseptiņos, Jurijs taisījās uz darbu,”- atceras Jeļena,- “Es viņam iedevu kreklu un aizgāju uz virtuvi, izdzirdēju blīkšķi, it kā kaut kas smags nokristu uz grīdas. Un tad Jura knapi nāk pie manis, pievelkot kāju. Saka, man šodien tik sarežģīta diena, slimot nedrīkst. Es viņu lēnītēm noguldīju un izsaucu “ātros”. Ārsti atbrauca momentā, bija aizdomas uz insultu, visu pierakstīja no viņa vārdiem, kā sauc, vecumu un citus datus. Jura runāja normāli, bet, kad pabeidza, iekrita nemaņā.”
Lamprehta lūdza Dievu, raudāja, apskraidīja speciālistus, atkal lūdza un aprūpēja. Jurijs ieslīga komā. Pēc izrakstīšanās no slimnīcas viņa 10 gadus gandrīz visu diennakti sēdēja pie viņa gultas. Baroja, mazgāja, sarunājās. Dažreiz vīrs nedaudz pagrozījās, reizēm kļuva sliktāk, pēc kāda laika deva samaņas pazīmes. Visus šos gadus Jeļena pašaizliedzīgi cīnījās par viņa dzīvību.
Šīs ziemas beigās Juriju otro reizi ievietoja paliatīvās aprūpes nodaļā. Jeļena nāca pie vīra no rīta, kā ļāva apmeklētāju laiks, un pavadīja pie viņa visu dienu. Sakārtoja segu, turēja aiz rokas, stāstīja pagājušās nakts jaunumus.
Un pēkšņi, pēc 10 komā pavadītiem gadiem, Jurijs nāca pie samaņas. Iespējai atgriezties normālā dzīvē pēc veģetatīva stāvokļa neticēja neviens, izņemot Jeļenu. Jurijs Babajevs, kuram palika 78 gadi, izdvesa skaņas, pazina apkārtējos.
Bet pēc nedēļas Jurijs aizgāja. Tāda sajūta, ka vīrietis kaut kādā brīnumainā veidā pamodās no komas, lai atvadītos ar saviem mīļajiem.
[…] Mīlestības spēks. Vīrietis pamodās no 10 gadu komas, lai atvadītos no mīļotās […]