Es redzēju, kā reanimācijā aizlido nomirušo dvēseles – medmāsas stāstītais

Es daudzus gadus nostrādāju reanimācijā par ķirurģijas māsu. Gribēju mācīties tālāk, kļūt par ārstu, ķirurgu, bet nesanāca. Lai gan, es nenožēloju, droši vien. Es patiešām esmu atradusi sevi, un mans darbs man sagādā patiesu gandarījumu.

Neviens gadījums nav līdzīgs citam, viss ir ļoti individuāli, un katra dežūra tev atnes kaut ko jaunu. Un, ja jums kāds saka, ka visi ārsti un māsas ir materiālisti, neticiet. Manā praksē ir bijis ne mazums gadījumu, kuriem es nekā nespēju rast racionālu izskaidrojumu.

Lasi arī: Kas notiek ar alkoholiķu bērnu, kad viņš izaug?

Lūk, piemēram, reiz pie mums mira pacients. Visi zināja, ka viņš mirst, viņš bija pilnīgi bezcerīgs, bet arī paši bezcerīgākie ir jāaprūpē līdz galam, proti, jābaro. 

Gadās tā, kad pat dzīves pēdējā minūtē cilvēks lūdz paēst. Mums slimnīcā tieši tobrīd iznēsāja brokastis, un es nolēmu ieiet reanimācijā. Zināju, protams, ka slimnieks ir bez samaņas, un diez vai viņš atgūsies, bet nu maz kas var gadīties.

Šķir otru lapu un lasi tālāk!

Iesaki šo rakstu citiem!
loading...

COMMENTS

Pievienot komentāru