Es redzēju, kā reanimācijā aizlido nomirušo dvēseles – medmāsas stāstītais

Pieeju pie gultas, slimnieks guļ, acis aizvērtas, un tikai vienmērīga krūšu cilāšanās un ierīces rāda, ka viņš vēl ir dzīvs. Piegāju pie viņa, pieskāros vaigam, noglāstīju, pajautāju, vai viņš negrib ēst. Protams, man neviens neatbildēja, un es izgāju no boksa.

Bet pēc minūtēm 20 es sajutu, ka mani kāds parausta aiz halāta, diezgan jūtami. Pagriežos – nav neviena. Atsāku darīt savas lietas, un atkal kāds spēcīgi mani parauj aiz pleca. Pagriežos – nav neviena. Paskatījos koridorā, tur tukšs. 

Taču man it kā kaut kas lika ieiet reanimācijas boksā. Kad iegāju, sapratu, ka slimnieks ir nomiris pirms pāris minūtēm. Sanāk, ka viņš mani brīdināja par savu aiziešanu vai arī nāca atvadīties.

Visus gadījumus, kam esmu kļuvusi par liecinieci, aprakstīt nav iespējams. Ne vienu vien reizi esmu atcerējusies novēlējumu, kuru man izteica paveca medmāsa, kad es tikko sāku strādāt reanimācijā. Toties viņa uz to brīdi tur bija nostrādājusi jau vairāk par 30 gadiem. Nu lūk, un viņa man pateica aptuveni sekojošo:

“Ja strādājot tu izdzirdēsi, ka tevi kāds pasauc vārdā, nesteidzies atskatīties. Ja tevi sauc dzīvs cilvēks, viņš pasauks otrreiz. Bet, ja tevi pasauks mirušais, viņš to darīs tikai vienu reizi. Atskatīties uz viņa saucienu – tas ir uz nelaimi.”

Lasi arī: Hulia Pastrana – meitene, kura bija līdzīga pērtiķim! Nomira jaunībā, bet turpināja turneju 125 gadus!

Savas strādāšanas laikā ne vienu reizi vien esmu pārliecinājusies, ka šī sieviete labi zināja, ko runāja. Un balsis es dzirdēju, un priekšmeti paši no sevis krita zemē, un ēnas vīdēja, kad mirstošais beidzot devās viņsaulē. Bija viss, un pie daudz kā jau esmu pieradusi. Bet pie kā es līdz pat šim brīdim nespēju pierast, tā ir duroša stindzinoša aukstuma sajūta. Tūlīt paskaidrošu.

Kad mirst pacients, es ievēroju, ka nodaļā kļūst ļoti auksti. Es vairākkārt varēju izsekot šos momentus pēc tā, kā mainījās pieslēgto ierīču rādītāji. 

Tieši tad, kad tie rāda slimnieka “aiziešanu”, noteikti uznāk tāds ļoti nedabisks aukstums, un vēl man parasti kļūst ļoti bailīgi, it kā es justu pašas Nāves elpu. 

Runāju ar citām medmāsām – viņas arī jūt to pašu. Un otrādi, ja pēkšņi, neskatoties uz aizvērtiem logiem un durvīm, uzpūš auksts vējš, variet būt pārliecināts, ka šajā brīdī kāds ir atvadījies no dzīves. Bet reizēm es dzirdēju klauvējienus pie durvīm, vai arī tās varēja pēkšņi pavērties. 

Reiz pie mums uz operāciju galda mira pacients – no barības vada un kuņģa ķīmiska apdeguma. Bija šausmīgi žēl, pavisam jauns puisis, viņam pat vēl nebija 30, bet, redz,  vajadzēja tā notikt, ka ņēma un izdzēra kaut kādu draņķi.

Ārsti veica stentēšanu, un it kā varēja jau atviegloti uzelpot, kā pēkšņi viņam apstājās sirds, bez redzama iemesla. Sāka reanimēt. Sirdi izdevās palaist, un tiklīdz mēs jau iztaisnojām muguras, kā pēkšņi speciālais trauks, kurā operācijas laikā tiek mesti atkritumi, pats no sevis apgāzās un aizlidoja līdz pretējai sienai. 

Bija pilnīgi jūtams, ka kāds neredzamais  no visa spēka iesper pa trauku. Visi, kas bija operāciju zālē, saskatījās, bet kāds no ārstiem teica, ka laikam Nāve, kas sadusmojusies, ka tai atņemts guvums, tādā veidā pauž savu protestu pret operācijas iznākumu. 

Bija vēl viens gadījums. Atveda pacienti, kurai steidzami bija vajadzīga intubācija. Ārsts gatavojās veikt griezienu, es aizskrēju pēc laringoskopa, atgriežoties skrējienā metu to ārstam, un šajā mirklī sajutu, ka ar mani saskrienas kaut kas neredzams, pēc tam burtiski izspraucas caur mani – ne visai patīkama sajūta, jāsaka, es pat sagrīļojos un apjukusi sāku skatīties apkārt, kas tas bija – bet apkārt neviena, es ieraudzīju, ka ārsts ir aizņemts ar savu darbu rūpēs par pacienti. 

Un tajā brīdī es ieraudzīju, kā pa aizvērto palātas logu izlido kaut kas līdzīgs mazam baltam mākonītim. Un, lai gan intubācija noritēja veiksmīgi, pacienti tas neglāba, tajā pat naktī viņa reanimācijas boksā nomira. 

Tāpēc vēlos pateikt: neticiet, ka ārsti un medmāsas ir pratuši izzināt dzīvības un nāves noslēpumu. Nekā tamlīdzīga. Tieši tāpat, kā citi cilvēki, mēs neesam pārliecināti par to, kas mūs sagaida aiz pēdējā sliekšņa. Taču vienu es zinu noteikti – tās vēl nav beigas.