Mirušo meitu dvēseles atlidoja, lai paņemtu tēti: Kādas medmāsas stāsts

Pēc skolas beigšanas es iestājos medicīnas skolā. Tā atradās citā pilsētā, tāpēc man bija jādzīvo hostelī.

Mūsu ģimenei neklājās viegli, jo tēvs nomira, kad man bija 13 gadu un mamma palika viena at trīs bērniem uz rokām, vecākā biju es. Reiz mūsu grupas kuratore man zvanīja un jautāja, vai nevēlos piepelnīties, jo redzēja, cik ļoti esi cīnos par iztiku. Protams, ka es labprāt piekritu.

Runa gāja par kādu vecu kungu, kuram bija ap 70 gadiem. Viņš dzīvoja viens pats un, tā kā viņam bija nopietnas sirds prob;ēmas, viņam bija nepieciešama pastāvīga uzraudzība. Manos pienākumos bija katru dienu pie viņa doties, izmērīt spiedienu, veikt injekcijas un, protams, vienkārši aprunāties. Jūs jau zināt, cik ļoti vientuļiem vecīšiem patīk aprunāties. Un mēs ātri vien atradām kopīgu valodu.

Lasi arī: 10 ierastas lietas mājās, kuru dēļ jūs slimojat

Neskatoties uz vecumu un slimību, viņš nebija pazaudējis optimisu un humora izjūtu. Mūsu tikšanās brīži izvērtās par patiesu prieku ar siltu tējas tasi, vepumiem un dzīvesstāstiem.

Viņš viens pats dzīvoja lielā trīs istabu dzīvoklī un mani pārsteidza tas, ka večukam nebija ne sievas, ne bērnu.

Reiz sagadījās tāda situācija, ka biju spiesta palikt pie onkulīša pa nakti, jo viņa veselība bija ļoti pasliktinājusies. Es ierados vakarā, sasildīju ēdienu un mēs paēdām vakariņas, kā arī mazliet aprunājāmies. Pulstenis jau tuvojās pusnaktij un man bija jāiet gulēt, jo no rīta bija jādodas uz medicīnas skolu.

Es nezinu, kāpēc naktī pēkšņi uzmodos tā it kā kāds mani mēģinātu izgrūst no gultas. It kā viss šķiet labi – pulkstenis tikšķ, onkulīts krāc savā gultā. Bet kaut kas nav kārtībā. Tad es aptvēru, ka visa istaba ir pieliet ar dīvainu gaismu. Aizkari bija aizvilkti, bet istabu bija ieskāvusi blāva nakts gaisma.

Dīvaini, es nodomāju, vai tiešām cauri aizkariem spiežas laternu gaisma? Kāda veida laternas tās ir, ja mēs atrodamies 10. stācā? Es paskatījos uz aizkariem un redzēju kā gultas virzienā kustās tāds kā balts plankums. Es pāstāju elpot no izbīļa. Pēkšņi parādījās vēl divi tādi kā mākoņi un visi virzījās uz onkulīša pusi. Tagad to stāstos es pati tam neticu, bet, kad mākoņi pārklājās pār onkulīti, izklausījās, ka trīs sievietes it kā raud dažādās balsīs.

Es vairs neizturēju un izspēros no gultas un momentā izmetos ārā pa dzīvokļa durvīm. Kā neprātīga klauvējos pie kaimiņu durvīm. Paldies Dievam, viņi daudzmaz aptvēra manu neskaraīgo stāstījumu un visi devāmies atpakaļ uz dzīvokli.

Virs gultas vairs nebija neviena mākoņa un es pieskrēju pie onkuļa un sapratu, ka viņš vairs neelpo. Tūlīt izsaucu ātro palīdzību. Kad ieradās ārsti, vienīgais, ko viņi varēja izdarīt – konstatēt nāvi.

Bērēs es nedroši visu izstāstīju onkuļā māsai. Sākumā baidījos, ka viņa noturēs mani par trako, bet man kādam tas bija jāizstāsta! Noklausījusies manu stāstu, viņa nopūtās un izstāstīja skumju stāstu.

Izrādās, ka onkulim pirms daudziem gadiem ir bijusi sieva un trīs meitas. Viņš savu ģimeni dievināja. Bet tad notika nelaima, sieva pēkšņi iemīlējās citā un pameta ģimeni. Un nelaime kā dēmons apsēda visu ģimeni. Meitenes uzauga, bet tad kādā traģiskā vakarā vecāko meitu, kurai tajā laikā bija 17 nosita, pēc diviem gadiem vidējā meita gāja bojā autoavātijā, bet vēl pēc pieciem jaunākā meita nomira no leikēmijas. Onkulītim bija sirdslēkme.

Tas ir briesmīgi! Joprojām naktīs domāju, kāds lāsts nāca pār šo ģimeni. Un trīs vaimanājošie mākoņi joprojām ir manu acu priekšā. Lai arī savā medmāsas karjerā, esmu pieredzējusi daudzas nāves, es nekad vairs neko tādu neesmu redzējusi.