Es bieži publicēju vēsturisko fotogrāfiju izlases, kurās redzami vienkāršie lauku ļaudis un strādnieki. Un man bieži tiek pārmetoši jautāts, kāpēc gan viņi visi ir tik neglīti.
Un bieži mani vaino pat par to, ka es it kā tīšām izvēlos neglītākus cilvēkus (neglītākus pēc komentētāju viedokļa; es viņus par neglītiem neuzskatu, manuprāt šeit visur ir redzamas parastas sievietes, vienkārši izmocītas darbā).
Sievietes 46 un 35 gadi, Baltkrievija 1932.gads
Bet patiesībā viss ir pilnīgi pretēji. Tieši skaistus cilvēkus ir jāatlasa speciāli, jo vecajās fotogrāfijās to ir gaužām maz.
Bet, ja tādi arī atrodas, tad visbiežāk tie ir bagātīgi tērpti un studijā fotografēti (tas nozīmē, ka tie ir turīgie cilvēki, kas var atļauties vairāk par sevi parūpēties).
Neticiet? Pameklējiet skaistuļus un skaistules paši! Tikai ne plaši tiražētajās atklātnītēs, uz kurām fotogrāfs speciāli ir nofilmējis retas skaistules tautas tērpos.
Un pēc tam, iespējams , vēl arī retušējis baku pēdas uz sejas (kuras bija ļoti daudziem) vai citus līdzīgus defektus.
Labības pļāvēja 1914.-1916.gads. Melnbaltās fotogrāfijas kolorizācija.
Pamēģiniet sameklēt īstas skaistules (pie tam – skaistas mūsdienu izpratnē), visparastākās sievietes, kuras ir fotografējuši ceļotāji, etnogrāfi un tml., bet ne fotogrāfi, kuri pelnīja iztiku ar savu māksliniecisko fotogrāfiju pārdošanu. Pie tam nevis astoņpadsmitgadīgas, bet četrdesmitgadīgas.
Jā, gadās sastapt arī kādu patiešām skaistu zemnieci. Bet pārsvarā tikai starp jaunajām. Šis skaistums ļoti ātri pazūd, jau pēc 25 gadu vecuma.
Jā, tā ir objektīva realitāte, sievas mūžs agrāk bija ļoti īss. Tā tikai tagad kopšana, medicīna un dažiem cilvēkiem, protams, plastiskā ķirurģija, ļauj mums skaistumu saglabāt ilgāk. Agrāk tā visa nebija.
Protams, arī zemnieces varēja noziest seju ar krējumu, bet matus skalot ar nātrēm, lai tie spīdētu. Ietonēt uzacis ar oglīti, bet vaigus krāsot ar to pašu bieti. No kurienes mēs zinām visu šos tautas līdzekļus skaistumkopšanai? Dabiski, ka tie ir atnākuši līdz mums no senatnes.
Tātad sievietes par skaistumu tomēr domāja, ja viņām bija tāda iespēja. Bet visdrīzāk tas attiecās tikai uz neprecētajām. Un kam gan precētajām skaistums, viņām jādomā par darbu, nevis par kaut ko citu.
Un pats galvenais skaistuma ienaidnieks – saule un vējš. Man bail iedomāties, kas notiktu ar manu seju, ja es visu laiku strādātu saulē un apdegtu, bet lietot mūsdienīgus mitinošos un barojošos krēmus nevarētu.
Mēdz būt tā, ka pēc pārgājiena esmu tā apdegusi, ka šausmas. Un ja es tā apdegtu visu laiku, bez atjaunošanās iespējām? Dabiski, tā acumirklī pārklātos ar grumbām, pigmentāciju un principā novecotu.
Tā kā, ja kādam šīs zemnieces liekas neglītas, nu, atvainojiet, cilvēkiem bija smaga dzīve, skaistumu zaudēja acumirklī, knapi izejot no jauniešu vecuma.
Bet daudzas jau sākotnēji nebija skaistas (lai gan, it kā nu visiem pērtiķiem būtu jābūt skaistiem un jāpriecē mūsdienu izmeklētā skatītāja skats).
[…] Lasi arī: Kāpēc agrāk starp zemniecēm bija tik maz skaistu sieviešu […]