Linda Mūrniece dalās pārdomās par jauno realitāti, kādu ieviesis karš Ukrainā: “Sajūta, ka daudz kam nav jēgas, kas agrāk bija būtisks”

Nedomāju, ka var pierast pie kara blakus. Jaunā realitāte atkal paģēr pārskatīt dzīves. Emocionāli, fiziski un gluži tehniski. Nu jau skaidrs, ka divus gadus nevilkto sarkano mežģīņu kleitu nevajag glabāt. Lakot nagus? Diez vai. Savākt seju pie kosmetoloģes? Nu, labi, jo viņas arguments ir dzelžains – vismaz smukas būsim, ja nu kas… Mežģīņu apakšveļu arī nevajag taupīt kādai reizei. Nekad nevar zināt, vai tā reize pienāks… Un viesnīcu vai vispār kāds tagad pirks un ne jau pie mums brauks tūristi šovasar…

Lasi arī: Aldis Gobzems pametis Latviju: “Ja paliks esošā vara, es tad neredzu saviem bērniem nākotni Latvijā”

Sajūta, ka daudz kam nav jēgas, kas agrāk bija būtisks. Dzīves laikā sakrātām lietām, klavierēm, rotām, baltām kedām… Kam tas viss? Pietiek ar to, ka esi dzīvs, vesels, paēdis un vari vēl kādam palīdzēt… Pietiek, ka proti līdzi just un zināt, ka drosmes pietiek. Arī karot iet, ja vajadzētu. Šodienai dzīvot? Nav pat jēgas baidīties par rītdienu, jo no tā nekas nemainās. No baidīšanās.

Mīļos mīlēt ir jēga. Un saprast, ka viss pāriet. Gan labais, gan sliktais “