Mūziķis Renārs Kaupers ar ģimeni dod mājas sievietei no Ukrainas

Viņai Kijivā ir sabiedrisko attiecību aģentūra, kas agrāk palīdzēja organizēt grupas “Prāta Vētra” uzstāšanos Ukrainā.

Jekaterina pastāstīja, ka notiekošais nelicies notiekam pa īstam. “Sākot ar to, ka bombardē pilsētu un tu redzi, kā sprāgst raķetes, beidzot ar to, ka Renārs 6:30 no rīta mani sagaida stacijā,” – viņa stāsta.

Pēc tam, kad pametusi savu dzīvokli, paslēpusies vasarnīcā Vasiļkovā. Piecu dienu garumā viņa bijusi karadarbības epicentrā.

Viņa stāstīja, ka parasti bombardē divos trijos naktī, bet pēdējā vakarā tas sācies daudz agrāk, proti, sešos vai septiņos vakarā. Tā kā viņa atradusies starp Fastivu un Bila Cerkvu, no Fastivas uz Bila Cerkvu šāva raķetes, un tās visas lidoja virs viņas. Kaut kādā momentā tieši zem loga nokrita raķetes gabals. Tas bija ļoti baisi. Bijis skaidrs, ka nervi vairs netur. No rīta devusies uz Hmeļnicku.

Tā viņas ceļš viņu aizvedis uz Ļvivu, pēc tam kāds brīvprātīgais viņu aizveda līdz Polijas gājēju robežai. Rindā esot bijis jāgaida 9 stundas. Pēc tam iepazīta meitene palīdzējusi tikt līdz Varšavai. Nepazīstami, bet labi cilvēki viņu esot izmitinājuši, tad Jekaterina iegādājusies biļeti līdz Rīgai.

“11 stundas mēs kopā ar kaķīti braucām, 6:30 Renārs mani sagaidīja autoostā. Vienkārši atvēra man savu māju, nopirka veselu ledusskapi ar ēdienu,” – stāsta sieviete.

Tagad Jekaterina strādā Kongresu namā, zvanu centrā, arī attālināti viņa cenšas vadīt savu uzņēmumu.

Intervijas laikā ar “Latvijas Radio” Jekaterina turas drosmīgi un pat cenšas jokot. Asaras acīs viņai saskrien tikai vienreiz, runājot par vecākiem, kas palika Ukrainā.

“Kad es braucu prom, Ukrainā vēl bija pilsētas, kas palika neskartas un kuras nebombardēja. Tajā skaitā Dnipro – pilsēta, no kuras es nāku. Man tur ir mamma, tētis, vecmamma. Šorīt es pamodos no tā, ka bombardēja Dnipro pilsētu. Nē, viss labi… Nu, kā labi… cits rajons. Tas viss ir uz laiku – nekad nezini, kurš būs nākamais. Mamma saka, ka nekur nebrauks,” – tā stāsta Jekaterina.