Iespējams, ka tava neveiksme patiesībā ir tava veiksme!
Reiz kāds zēns gāja pa meža taciņu. Saulīte spīdēja, putniņi čivināja un gaisā virmoja brīnumains meža aromāts. Priedes bija izslējušās pretī debesīm un piepildīja gaisu ar skuju aromātu. Zēnam sirds līksmoja, viņš bija priecīgs – priecīgs par savu dzīvi!
Te pēkšņi viņa kāja aizķērās aiz saknes un viņš nokrita. Viņa prieku nomainīja smeldzošas sāpes – celis bija pārsists un asiņoja.
-Ak, Dievs! – iesaucās zēns, – kādēļ tu manā ceļā liki sakni? Kāds gan tu esi sargātājs, ja ļāvi man tik sāpīgi nokrist..? – aizvainots iesaucās zēns.
Viņš piecēlās kājās, un, nedaudz pieklibojot, turpināja ceļu pa citu meža taku. Sāpes pamazām norima, zēns bija pārāk labsirdīgs, lai ilgi turētu savu aizvainojumu, tāpēc ceļu viņš turpināja jautrā solī. Kad kājas sāka pagurt, viņš izjuta spēcīgas slāpes, tāpēc devās pie strautiņa, lai veldzētos un atgūtu spēkus.
Padzērās. Taču, kad devās prom no strauta un rāpās augšup pa nogāzi, lai tiktu atpakaļ uz taciņas, zēnam atkal aizķērās kāja, un viņš sāpīgi sasitās pret akmeni.
-Ak, Dievs, nu kāpēc man tā neveicas! Atkal tu par mani aizmirsi un nepalīdzi man dodies pa manu izvēlēto ceļu!
Kamēr zēns apskatīja savas brūces, pavisam netālu no viņa nolūza kāds vecs koks. Tas bija tik tuvu, ka gandrīz skāra zēnu.
Lasi stāsta turpinājumu nākamajā lapā