Studente atdeva savu pēdējo naudiņu ubagam, bet pēc desmit gadiem viņš kļuva miljonārs un izdarīja ŠO

Pirms pāris gadiem viņš atbrauca no dziļiem laukiem stāties institūtā. Pēc spīdoši noliktiem eksāmeniem viņu uzņēma, un viss bija brīnišķīgi, ar vienu nelielu niansi.

Atšķirībā no citiem studentiem, viņš pats sev pelnīja pa vakariem naudu iztikšanai, jo vecāki nevarēja viņam palīdzēt: tēvs invalīds (dēļ cukura diabēta viņam amputēja abas kājas), māte – parasta strādniece rūpnīcā, saņem kapeikas, un vēl mājās divi jaunāki brāļi. Iļja arī pirms iestāšanās institūtā labi pārzināja programmēšanu, tāpēc pa vakariem pārsvarā ņēma tādus darbus.

Bet vienreiz viņam gadījās klients, kas piedāvāja nopelnīt uzreiz lielu summu. Ivans Sergejevičs bija samērā liels biznesmenis, un piedāvāja Iļjam palīdzību darba meklēšanā, ne savā kompānijā, bet citā. Kā paskaidroja uzņēmējs, tā bija viņa konkurentu firma un Iļjam vajadzēja iegūt informāciju priekš Ivana Sergejeviča.

Puisis nekad nebūtu piekritis tādam darbam, bet bija bezizejas situācija – pēkšņi ļoti smagi saslima māte, vajadzēja palīdzēt ģimenei un arī pašam kaut kā eksistēt. Tāpēc arī viņš piekrita darījumam ar savu sirdsapziņu. Tikai par savu piekrišanu viņš saņēma 5000 dolāru, bet pēc tam Ivans Sergejevičs viņam maksāja 1000 dolāru mēnesī. Bet vienā jaukā dienā notika pats briesmīgākais.

Pie viņa īrētajā dzīvoklī ielauzās 3 milzīgi vīrieši un piekāva viņu gandrīz līdz nāvei – viņi teica, ka zinot visu par Iļjas ”darbu”, viņa dēļ kompānijai, kurā viņš strādā, ir radušies milzīgi zaudējumi, kas Iļjam tagad ir jāatmaksā. Kompānijas īpašniekam Iļja bija parādā 100 000 dolārus. No kurienes studentam tāda nauda?

Uz policiju arī nevarēja iet, jo tad uzreiz viņu sauktu pie atbildības. Ivans Sergejevičs uz visiem lūgumiem noskaidrot situāciju un dot padomu, kā rīkoties tālāk, atbildēja:
– Es tevi pirmo reizi mūžā redzu, nekādu darīšanu ar tevi man nav bijis, tā kā – ar dievu!
Pēc tam viņš vienkārši nomainīja telefona numuru.

Iļja mēģināja nomainīt dzīvokli, bet cilvēki, kas prasīja 100 000 dolārus, viņu vienmēr atrada un draudēja. Viņi, izrādās, zināja visu par Iļju, un tagad pieprasīja, lai Iļja pārdod vecāku māju un atdod viņiem naudu. Bet ja nevarēs, tad apsolīja izrēķināties ar viņu un viņa ģimeni. Šajā bezcerīgajā situācijā Iļja nezināja ko darīt. Naudas, ko īrēt dzīvokli, viņam vairs nebija, institūtā rādīties viņam bija bailes. Iļja nakšņoja stacijā, pārtika no cilvēku ziedojumiem un krāja naudu lai varētu braukt pie vecākiem. Viņš plānoja pierunāt viņus pārdot māju un braukt dzīvot citur, lai ļaundari nevarētu viņus atrast un nodarīt visai ģimenei ļaunu. Tā viņš nokļuva stacijā.

Olga uzmanīgi noklausījās Iļjas stāstu un bez liekas šaubīšanās, atdeva viņam visu savu naudu, kas viņai bija biļetes pirkšanai. Vēl viņa uz lapiņas uzrakstīja savu telefona numuru un lūdza, lai puisis ar viņu sazinās, kad viss atrisināsies.
Pie vecākiem Olga tajā dienā neaizbrauca, teica, ka parādījās darbi, ka aizbrauks vēlāk. Viņi, acīmredzot, saprata, ka lieta ir naudā un otrā dienā atsūtīja viņai naudu. Par gadījumu ar puisi, viņa vecākiem neko neteica, bet pēc kāda laika aizmirsa pavisam un šeit varētu likt punktu, bet pagājušais lika sevi atcerēties pēc 10 gadiem.

Olga pēc institūta strādāja cienījamā privātā klīnikā. Un vienā jaukā dienā ar viņu notika neticamais. Bija darba dienas beigas, visus pacientus pēc pieraksta viņa jau pieņēma, bet uz māju nesteidzās – privātā dzīve nenokārtojās un steigties nebija kur. Piepeši pie durvīm kāds pieklauvēja.
– Dakter, es bez pieraksta, bet man ļoti vajag, vai drīkst?

Olga kļuva vai mēma – uz sliekšņa stāvēja tas pats Iļja, kam viņa pirms 10 gadiem palīdzēja un atdeva savu pēdējo naudiņu. Tikai šis bija respektabls vīrietis, apģērbies pēc jaunākās modes. Viņa nevarēja izteikt ne vārda:
– Tu? …Jūs?    Viņa pat nezināja kā viņu uzrunāt.
– Tā esi tu, tā pati studente, kas atdeva man pēdējo naudu, kas bija atlikta biļetei? Iļja neapjuka, bet bija redzams, ka viņš ir ļoti laimīgs satiekot savu glābēju.

Olga nevarēja noticēt, ka tas tiešām ir viņš. Kā viņš izkļuva no radušās situācijas? Kā iekārtojās viņa dzīve? Viņa izprašņāja un izjautāja viņu, brīnoties, kādi tik brīnumi notiek dzīvē.

Izrādās, ka tajā nelāgajā dienā Iļja tiešām nopirka biļeti uz vilcienu, bet nesaprata kā un ko teiks vecākiem, kā dzīvos tālāk. Bet vilcienā viņam atkal paveicās. Iļjam gadījās kāds runīgs un līdzjūtīgs ceļa biedrs, un viņš tam izstāstīja savu stāstu. Tas izrādījās advokāts, pie tam, bija pazīstams ar to pašu Ivanu Sergejeviču. Krāpnieks un ļaundaris – tā teica advokāts par Ivanu Sergejeviču.  Advokāts sen jau gribēja noslēgt rēķinus ar viņu dēļ citas afēras.

Nākošajā stacijā abi izkāpa un atgriezās Maskavā. Advokāts paņēma puisi pie sevis uz māju un abi sāka atšķetināt Ivana Sergejeviča sarīkotās lamatas. Neieslīgsim sīkumos, bet viss atrisinājās par labu Iļjam.

Kompānijas direktors, kur strādāja Iļja, saprata, ka Iļja ne pie kā nav vainīgs un darīja to bezizejas situācijā. Ivanu Sergejeviču ielika cietumā. Bet Iļjam advokāts palīdzēja iekārtoties atpakaļ institūtā. Turklāt, viņš palīdzēja Iļjam atvērt savu IT-aģentūru, kas kļuva ļoti veiksmīga. Iļja pat atvēra filiāles ārzemēs.

Viss viņam bija lieliski, tikai personīgā dzīve nenokārtojās. Tad liktenīgs pagrieziens. Tāda negaidīta satikšanās ar Olgu nevar būt nejaušība, jo tajā pašā vakarā viņi abi saprata, ka ir radīti viens otram. Pēc nedēļas Iļja bildināja Olgu un viņi apprecējās – šodienas miljonārs un ārste, kas iepriekš bija līdzjūtīga studente un puisis, kas nokļuvis bezizejas situācijā.
Labais vienmēr atmaksājas ar labo un laimīgas sagadīšanās vēl neviens nav atcēlis!

Ko jūs domājiet par šo stāstu? Vai jūs, esot  Olgas vietā, atdotu savu pēdējo naudu ubagam?