Kareivis pēc kara atgriezās mājās. Ieradies lidostā, viņš piezvanīja saviem vecākiem. Un tad sekoja viņa teiktais…
“Mammu un tēti, es beidzot atgriežos mājās, bet gribu jums palūgt man izpalīdzēt. Man ir viens draugs, un es vēlos ierasties kopā ar viņu. “Protams,” – atbildēja viņi. “Mēs ar prieku viņu uzņemsim”.
“Bet ir kaut kas, kas jums būtu jāzin” – turpināja dēls. “Viņu ļoti stipri ievainoja cīņā. Viņš uzkāpa uz mīnas un zaudēja gan roku, gan kāju. Viņam nav kur dzīvot un es gribu, lai viņš dzīvo ar mums.”
“Ļoti žēl ir to dzirdēt, dēls. Varbūt mums palīdzēt viņam atrast dzīvesvietu.”
“Nē, es gribu, lai viņš dzīvo kopā ar mums!”
“Dēls,” – teica tēvs. “Tu nesaproti, ko prasi. Jebkurš cilvēks tādā stāvoklī būs liela problēma mums. Mums jau tā iet slikti – un mēs negribam, lai kāds mūsu dzīvi padara vēl sliktāku. Es domāju, ka tev vajag vienkārši atbraukt uz mājām un aizmirst par to puisi. Viņš atradīs sevī spēkus, lai ar šo problēmu tiktu galā.”
Tajā pašā brīdī dēls “nometa klausuli”. Visās nākamajās dienās no viņa nebija ne vēsts. Pēc pāris dienām vecākiem pienāca zvans no policijas. Viņu dēls nomira, nokrītot no pēdējā stāva, kādai nepabeigtai ēkai. Policija apgalvo, ka tā bija pašnāvība.
Ar lielām skumjām acīs vecāki ieradās atpazīt dēla līķi. Redzot viņu – tas šokēja viņus vēl vairāk. Viņam nebija vienas rokas un vienas kājas.
Avots: vmirechudes.com