Piemēram, kad sieviete baidās, ka vīrietis viņu pametīs. Un tad viss tiek padarīt par normu. Tās ir kādas slimīgas bailes, kas attiecībās aktualizējas atkal un atkal.
Visi pretenzijas, kas mums ir pret partneri, patiesībā ir mūsu pašu pretenzijas pret sevi, ko mēs pastāvīgi izvirzām sev, neatkarīgi no tā, vai partneris atrodas tuvumā vai nē. Mēs esam neapmierināti ar kaut ko sevī, un mēs vēlamies, lai partneris aizvērtu šo plaisu, būtu gandarīts par mums un to parādītu, bet viņš to nedarīs, kamēr nebūsim apmierinātas ar sevi.
Ja nevēlaties, lai jūs pazemo – nepazemojiet sevi. Ja nevēlaties, lai par jums runā sliktu – nerunājiet par sevi sliktu. Tās ir sirsnīgas attiecības ar sevi. Un šeit katra sieviete var sev pajautāt – vai uz citu rēķina nemēģinam iegūt to, ko pašas sev nesniedam?
Lasi arī: Bērna dzimums ir atkarīgs no tā, cik stipri vīrietis mīl sievieti
Kad mēs vēlamies slēpties no pasaules, mēs patiesībā vēlamies paslēpties no sevis.
Mīlēt sevi nevajag abstrakti! Vispirms jāiemīl tas, kas grauž un tad solīti pa solītim jāmīl sevi tālāk.
Uzdodiet sev jautājumus:
-Kas mani aizskar?
-No kā es visvairāk baidos cilvēkos?
-Par ko sevī es kaunos?
-Par ko es sevi vainoju?
Un jūsu atbildē būs ietverts vissvarīgākais. Tā būs atbilde, kas neļauj jums iet uz priekšu. Un nav jādodas uz tālām zemēm, lai sevi mīlētu.
[…] Lasi arī: Attiecības ar vīru – projekcija attiecībām ar sevi […]