Vīrieti sākumā apglabāja britu kapos, bet 1922.gadā pārveda uz dzimto Belabre ciemu un pēc nāves apbalvoja ar Croix de Guerre – medaļu par vīrišķību kaujā.
Bēdu sagrauztie vecāki nespēja samierināties ar mīļā dēla zaudējumu un nolēma neko neaiztikt viņa istabā. Ieeju tajā aizmūrēja ar ķieģeļiem, saglabājot istabu tādā veidolā, kā to atstāja Jubērs, kad devās uz fronti.
Leitnanta mājinieki apsolīja viens otram, ka ne par ko neieies viņa istabā.
Pēc 13 gadiem 1935.gadā Rošero ģimene bija spiesta pārcelties no Belabre un nodeva māju pārvaldīšanā franču ģenerālim Eženam Bridu ar noteikumu, ka istabu neviens neaiztiks kā minimums 500 gadus.
Lasi arī: Mūžībā devusies literatūras un teātra zinātniece, teātra kritiķe Silvija Radzobe
Bridu apsolīja izpildīt iepriekšējo īpašnieku lūgumu.
Viņa uzraudzībā Jubēra guļamistaba nebija ilgi – 1939.gadā sākās Otrais pasaules karš. Francija krita zem Hitlera armijas spiediena, bet ģenerālis Bridu sāka sadarboties ar nozīmēto vācu valdību, ieņemot augstu amatu no 1940.gada.
Kad karš beidzās, Ežens aizbēga uz Spāniju, lai izvairītos no tiesas vajāšanas, taču viņu tur aizturēja 1955.gadā, piesprieda viņam nāvessodu, konfiscēja māju un izlika to izsolē. Par pircēju kļuva ģenerāļa Bridu mazmeita ar savu vīru Danielu Fabru.
Pāris atcerējās par Rošero ģimenes lūgumu un neaiztika Jubēra istabu.
Jubēra Rošero mundieris, kas cietis no kodēm
Vietējie ierēdņi, kas vēl atcerējās par slepeno istabu, 1980-tajos apmeklēja māju, vēloties to apskatīt, taču Fabrs bija apņēmības pilns noturēt ģimenes solījumu un saglabāt istabu neskartu.
Daniels nodzīvoja mājā līdz par 2014.gadam, bet līdz 2020.gadam tā nostāvēja bez saimnieka. Jaunie saimnieki neko nezināja par pastāvošo 102 gadus veco mājas tradīciju neieiet istabā un nedomājot atvēra to.
Pēc jauno īpašnieku vārdiem viņi negrasās Jubēra istabā kaut ko aiztikt, bet arī turēt to aizslēgtu neredz jēgu.
Tā vietā viņi plāno pārvērst to par Jubēra Rošero piemiņas muzeju, vienlaikus izpildot arī viņa ģimenes gribu un padaloties ar citiem ar netīšām viņu rokās nonākušo gabaliņu no pagātnes.
Vietējās varasiestādes ar sapratni attiecas pret jauno saimnieku lēmumu un saka, lai kā arī negribētos turpināt 102 gadus ilgušo tradīciju, juridiski istaba ir privātīpašums, kas pieder jaunajiem mājas īpašniekiem.
Īsti portāli laikā ir sastopami ne tik reti. Losandželosā pārdošanā izlikta māja ar bumbu patversmi, caur kuru var doties pagātnē, un tas viss, pateicoties telpu interjeram.