Vai Jūsu ģimene nebaidījās no infekcijas?
“Divas dienas viņi man atstāja ēdienu aiz slēgtām durvīm. Es to paņēmu ar cimdiem un masku, pēc tam visu dezinficēju. Mēs sarunājāmies pa telefonu. Ar to pietika: mana sieva un vecākais dēls, kuram ir 18 gadu, tika inficēti. 14 gadus vecie dvīņi un 11 gadus vecā meita pagaidām nē”.
Kad situācija pasliktinājās?
” Trešdien, 4. martā, man veica analīzes, ceturtdien tika apstiprināta pozitivitāte. Drudzis turējās ap 39. Vakarā sākās grūtības elpot. Dažu minūšu laikā es zaudēju ožu un garšas sajūtu, arī redzēju arvien sliktāk. Skābekļa trūkuma dēļ sākās galvassāpes un diareja”.
Kurš Jūs nogādāja slimnīcā?
“Zvanīju pats, bet vietu nebija. Zināju, ka nevarēšu ilgi izturēt. Elpoju, bet plaušās vairs neieplūda skābeklis. Plkst. 23.00 piezvanīja kāds kolēģis, kurš pateica, ka ir atbrīvojusies gulta. Rentgens apstiprināja, ka ir sākusies pneimonija”.
Lasi arī: Meitene ar lielu daudzumu dzimumzīmēm, kuru ķircināja vienaudži, izauga un kļuva par modeli
Kā Jūs tikāt ārstēts?
“Aizdusa pilnībā atņem elpu. Viņi man nekavējoties uzlika pozitīvā spiediena elpošanas ķiveri. Mēģināju iztikt bez sedācijas un intubācijas. Taču tik un tā tiek zaudēta samaņa, tas nebija viegli”.
Kurš ir visgrūtākais brīdis?
“Sākums. Ventilācijas ķiverē troksnis ir apdullinošs, skābekļa plūsma ir karsta. Tu svīsti un šķiet, ka smoc vēl vairāk, nekā pirms tam. Taču ik pa brīdim, cenšoties ieelpot, sajūti, ka [plaušās-E.K.] iekļūst gaiss. Esmu reanimatologs, dienām ilgi esmu ārstējis inficētos: viņu reakciju pazīšana man palīdzēja pretoties”.
Kādas zāles viņi Jums deva?
“Protokolā paredzēto antiretrovīrusu kokteili. To lieto, lai dotu laiku antivielām, kuras apņem un bloķē vīrusu, pirms tas apdraud plaušas. Pēc tam makrofāgi absorbē gan mirušo vīrusu, gan antivielas”.
Cik ilgs laiks bija nepieciešams, lai Jūs atgrieztos dzīvē?
Pāris dienas nebiju klātesošs. Miega laikā saproti, ka zāles un aparatūra piepilda ar skābekli un hidratē. Laiks koncentrējas vienā mirklī: tagad zinu, ka tieši šī akcelerācija izdzēš pagātni un tagadni, robežu starp dzīvību un nāvi”.
Kāda bija pamošanās?
“Man šķita, ka esmu mājās, vienkārši iesnaudos. Tā vietā, gultā blakus manai atradās pacients, kuru es ārstēju no Covid-19. Tāpat kā bērniem, viss šķiet jauns un neparasts. Šī drāma mums māca katra sīkuma vērtību”.
Kur Jūs šobrīd atrodaties?
“Atrodos gastroenteroloģijas nodaļā, kas pārveidota Covid-19 vajadzībām. Elpoju ar masku, kas izdala 70% skābekļa, apmēram 12 litrus minūtē. Tepat ap mani ir mani slimnieki: viņi ir pārsteigti, kad saprot, ka esmu kļuvis par vienu no viņiem”.
Ko Jūs vēlaties pateikt tiem, kuri, tāpat kā Jūs, cīnās, lai izdzīvotu?
“Nevajag ļauties tikt paralizētiem no bailēm. Mums jāpaliek mierīgiem un jāpaļaujas uz ārstiem. Viņi dabūs jūs ārā, katrai pneimonijai ir regress. Bet mani uztrauc kas cits”.
Kas?
“Esmu aizkustināts, domājot par mūsu valsts ārstiem un medmāsām. Mēs esam izsmelti, un zinām, ka cīņa vēl būs ilga. Es lūdzu visus mums palīdzēt, paliekot mājās. Tādā veidā jūs mūs atbalstāt. Ceru no pirmdienas atgriezties darbā”.
