Ja vien es būtu klausījusi vecmāmiņu, tad es būtu ļoti nelaimīga sieva

“Kāpēc viņš nes tavu somu? Tūlīt pat paņem un nes pati, tā taču ir smaga!” – noburkšķēja mana vecmāmiņa, samiegusi acis manā virzienā, redzot, ka manu ceļojuma somu nes mans topošais vīrs. Un tajā mirklī es it kā stāvēju un skatījos uz mums no malas… Un priecājos, ka visai tai audzinšanai vienmēr iekšēji esmu pretojusies, un nebiju ļāvusi tai iesakņoties.

Man bija vajadzīgs ilgs laiks, lai to atšķetinātu, bet te nu es esmu. Kad biju maza, gandrīz katru dienu no vecmāmiņas dzirdēju frāzi, ka neviens mani negribēs precēt. Ja slimoju, tad neviens negribēs precēt, jo esmu pārāk vārga. Negribu kaut ko darīt – neviens mani neprecēs, jo esmu pārāk slinka. Un nu un kas, ka daru… Tāpat negribēs precēt.

Kādu brīdi tas mani pārliecināja par to, ka precētas tiek tikai tās sievietes, kuras līdzinās centīgiem, spēcīgiem un nepretencioziem zirgiem. “Nesit, bet pāraudzina par labu sievu!” dažreiz tā patiešām dzirdēju runājam apkārtējos radus.

Kara laikā patiešām izdzīvoja stiprākās sievietes, un arīdzan vīrieši uz tādām meta vairāk acis, jo vienkārši bija tādi laiki. Tomēr mūsu vecmāmiņām un dažreiz arī mammām vajadzētu saprast un pieņemt to, ka realitāte ir mainījusies.

Reiz sieviešu forumā lasīju: “Padomā, viņš tikai vienu reizi pacēla roku, un ne jau vienas reizes dēļ viņu tagad vajag pamest.” Un mani tas nošokēja, un es rakstīju tai sievietei, ja sit pirms kāzām, tad tikai apdomājies uz ko viņš būs spējīgs pēc apprecēšanās. Uz ko man viņa atbildēja, ka ar manu attieksmi neviens mani negribēs apņemt par sievu. Ironiski, ka šis čats notika pāris dienas pirms manām kāzām.

Paradoksālākais ir tas, ka savā dzīvē neesmu sastapusi nevienu vīrieti, kurš apgalvotu, ka fiziskais pārspēks pār sievieti ir normāls un akceptējams, tomēr esmu sastapusi desmitiem sieviešu, kuras ar putām uz lūpām grib pierādīt, ka tā mēdz notikt un tas ir akceptējami.

COMMENTS

Pievienot komentāru