Meitiņai bija gandrīz 2 gadu, Alīna atkal palika stāvoklī. Atceros, ka toreiz jokojot jautāju: “Tas ir mans bērns?” Viņa atbildēja: “Jā.”
Piedzima dēls.
Pēc dzemdībām Alīna mainījās. Viņa kļuva histēriska, nepārtraukti nervozēja.
Es domāju, ka tā ir pēcdzemdību depresija un viss. Centos, lai viss nokārtotos – pirku ziedus, negaidītas dāvanas, braucām brīvdienās, padzīvojām pie jūras. Bet nekas nelīdzēja. Es pat apsvēru domas par ārstu.
Un tad atkal aprunājos ar palīdzi. Runājām un izrādījās, kad tad, kad neesmu mājās, Alīna arī nav. Citreiz arī naktīs.
Es biju apstulbis.
Lasi arī: Bērni – tā vienmēr ir vecāku karma. Nejaušību nemēdz būt
Viņa arī izmeta, ka dēls nemaz nav līdzīgs man. Meita gan kā izlieta.
Es biju nikns, bet uzreiz pārrunas ar Alīnu nesāku.
Devos uz laboratoriju un veicu DNS testu. Pārbaudīju paternitāti un izrādījās otrādi! Dēls ir mans, bet meita gan nē.
Un es raudāju kā mazs bērns… Es mīlu savu meitu! Kā es viņai visu izskaidrošu?
Iesniedzu šķiršanās pieteikumu. Dēlu ņemšu pie sevis. Ko darīt ar meitu? Es nevaru iedomāties dzīvi bez viņas, jo mīlu abus savus bērnus.
Kā pateikt vecvecākiem? Kas būs tālāk? Nezinu…