Kāpēc tika izgudrots alkohols?

Ko darīt, ja ūdens visapkārt izrādās slikts? 

Pat mūsu laikos dizentērija katru gadu nogalina vairāk nekā miljonu cilvēku – un kopējais slimo cilvēku skaits katru gadu pārsniedz 160 miljonus (kas tas ir koronavīruss) Mēģiniet iedomāties kas notika senatnē un viduslaikos. cilvēks nevar dzīvot bez ūdens, bet tajā pašā laikā ūdens bija drauds. Dizentērija iznīcināja veselas armijas, izpostīja pilsētas. Neviens nebija pasargāts no šīs slimības – no tā mira Bizantijas imperators Konstantīns IV, Anglijas karaļi Bezzemeļnijs, Eduards I, Henrijs V, Francijas karaļi Ludvigs IX, Filips V….Kas gan ir viduslaiki…Sevastopoles aplenkuma laikā 1854 gadā 60% no Francijas armijas zaudējumiem ir tie, kas mira no asiņainas caurejas…

Pats par sevi saprotams, ka cilvēki saprata, ka neredzamais drauds slēpjas neapstrādātā ūdenī. Ūdens dezinficēšanai tika izmantotas dažādas metodes – piemēram, sudraba trauki. Sudraba daļiņas (joni) nogulsnējas, bloķē tās funkcijas un baktērijas mirst. Bet sudrabs ir dārgs un rets metāls. Protams, viņi mēģināja izmantot dažādas saknes, garšaugus, koku mizu – bērzu, alksni, vītolu. Dažreiz tas patiešām palīdzēja – betulīns bērza mizā vai salicilskābe vītolu mizā arī ir bioloģiski aktīvas vielas, bet palīdz tikai nedaudz.

Lasi arī: Lietas, kuras nedrīkst piedot pat pašiem tuvākajiem cilvēkiem

”Pagaidiet! – teiksiet jūs. – Pats vieglākais veids, ka padarīt ūdeni lietojamu, ir to uzvārīt! ” . Jā – pareizi. mums grūti noticēt, ka ūdens vārīšana un roku mazgāšana kļuva obligāta slimnīcās ārstiem tikai otrajā XIX gadsimta pusē. Vēl Puškina laikā ārsti mazgāja rokas nevis pirms, bet pēc operācijas. Nu un nodrošināt vārītu ūdeni uz kuģa visai komandai vai visai armijai- tajā laikā tas nebija iespējams.

Tomēr pat senatnē cilvēki atklāja, ka saldās augļu sulas (ne tikai vīnogu) var pašas par sevi sarūgt un pārvērsties vīnā. Pat pavisam neliela daļa pievienota vīna ūdenim, to padarīja daudz drošāku cilvēkiem. Vīnam bija vēl viens liels plus – atšķirībā no ūdens, to varēja glabāt ļoti ilgi, mēnešus un pat gadus. Šodien mēs zinām, ka vīns satur 8-15 (dažreiz pat 22) procentus etanola, etilspirta, ļoti stipras antibakteriāla vielas. Ūdens tika dezinficēts ar vīnu, rētas tika mazgātas ar vīnu – un tas nostrādāja, jo etanols ir ļoti labs antiseptiķis.

Tajās valstīs, kur vīnogas nenogatavojas, alkoholiskos dzērienus iemācījās gatavot no dažādām izejvielām. Ziemeļeiropā (Krievijā) tas bija medus, apiņi, mieži. Japānā – rīsi. Mongolijā un Vidusāzijā raudzēja ķēves pienu, iegūstot kumisu. Pirmskolumbijas Amerikā indiāņi taisīja dzērienu no agaves.

Īpašu ievērību alkohols ieguva pie jūrniekiem – atcerieties rumu, ko tik ļoti bija iecienījuši Karību jūras pirāti. Jūrnieki zināja, cik ātri saldūdens tropu karstumā var sabojāties. Tāpēc vīns un rums bija stratēģiski svarīga izejviela, – bez šiem kaitīgajiem dzērieniem Kolumba kuģi nekad nebūtu sasnieguši Ameriku. Matrožus nogalinātu visparastākais ūdens.

Protams, bija zināma arī apreibinošā iedarbība uz mūsu senčiem – bet šī īpašība netika uzskatīta par svarīgāko. Jau senatnē dažādi avoti norāda ( un pilnīgi pamatoti! ), ka pārmērīgs vīna patēriņš tieši apreibināšanās nolūkā ir ārkārtīgi kaitīgs un , ka kaitējums var būt pat lielāks nekā labums. Senajā Spartā (Grieķijā ) pat bija ierasts piedzirdīt vergus ar neatšķaidītu vīnu. Kad vergi bija piedzērušies līdz nemaņai, tad tos rādīja bērniem, lai tie redzētu, cik pretīgi izskatās un uzvedas dzērāji.