Šim rakstam vajadzētu sākties ar milzīgiem, sarkanā krāsā rakstītiem burtiem – šis nav LiAZ 3-677.
Lai arī cik līdzīgi tie ārēji nebūtu, tas ir pavisam cits auto, šī auto tā arī gaismu nepiedzīvojušais “jaunākais brālis”, kas tika izveidots Kurganskas autobusu ražotnē un tā arī netika laists apgrozībā.
Secīgi par tolaik notikušo
Kad Andrejs bija maziņš ar cirtainiem matiem, viņam bija milzīga kaudze ar padomju laiku žurnāliem, kas saucās “Pie stūres” ( “За рулём”). Kādā no 1973. gadā izlaistajiem žurnāliem Andrejs ieraudzīja autobusu, kas vienlaikus šķita gan pazīstams, gan diezgan īpatnējs…
Sešdesmito gadu vidū Kurganskas autobusu ražotnē centās aiztaisīt tukšo nišu pilsētas autobusu vidū, uzsākot ražot autobusus, kas būtu mazāki par jau esošo PBF (krieviski “ПАЗ” jeb zināmais arī kā “Пазик”), taču mazāks par nākotnes 677. LiAZ. Tā tika izveidots projekts “Sibīrija” – autobuss, kas atgādināja 677. LiAZ, taču ir daudz īsāks par to, bet atšķīrās no lauku rajonu kokainā PBF ar hidromehānisko pārnesuma kārbu, pneimatisko sistēmu, ZIL dzinēju ar Raba tiltiem, īsumā – tas bija pilnvērtīgs pilsētas autobuss.
Ceļš līdz šīs sērijas izdošanai nebija viegls: no 1963. līdz pat 1977. gadam tika izdoti deviņi pieredzējuši dažādu modeļu paraugi, bet Kurganskas pilsētai ražotne izveidoja pilotu partiju, kas sastāvēja no 20 autobusiem. Taču projektu tik un tā apstādināja: padomju laiku ekonomisti nolēma, ka nav izdevīgi laist apgrozībā divus līdzīgus spēkratus, turklāt viņiem vajagot lētus braucamrīkus, kas būtu no markām GAZ vai ZIL. Viņi nebija gatavi komplektēt vēl KavZ, bet tolaik esošais autobusu trūkums (kurš tā arī līdz PSRS sabrukumam netika atrisināts) tika aizvietots ar ražošanas palielināšanu lielajiem 677-tajiem LiAZ un importētajiem “Ikarus” autobusiem. Ar to arī šis projekts tika aizmirsts, bet uzbūvētos paraugus vienu pēc otra tā arī lēnām aizmirsa. Mūsdienās to var uzskatīt par lielu zaudējumu…
Taču viens no šiem spēkratiem tomēr līdz mūsdienām ir nodzīvojis. Kādā vietā, kas atrodas netālu no Kurganskas, pretējā pilsētas krastā, vietējie iedzīvotāji kādā pamestā vietā pēkšņi uzgāja autobusu: tur atradās 1973. gadā izveidotais vienīgais eksemplārs, kas tika speciāli gatavots kā eksponāts “Autoserviss – 73” izstādei Maskavā. Tieši šis bija tas autobuss, kurš atradās žurnāla “Pie stūres” lapaspusēs, turklāt tieši tas ir viens no visunikālākajiem un retākajiem eksemplāriem, kāds vispār ir.
Vietējie ziņoja par autobusa atrašanu, taču KaVZ par to nekādu interesi neizrādīja, taču kāds Maskavas muzejs bija ar mieru pieņemt autobusu sev, ja kāds viņiem to atgādātu. Sanktpēterburgas muzejam “Pasažieru autotransports” neizdevās uzvarēt izsolē, jo šī autobusa modelis nav pārbaudīts, turklāt Ļeņingradā netika ekspluatēts, tādēļ autobusa turpmāka ekspluatācija un glābšana izmaksātu pat pārāk daudz naudas. Gadi gāja un šis autobuss tā arī tur stāvēja, daudzi pat ieteica vairs necelt augšā tēmu par “Sibīriju”, bet gan nodēvēt to par parasto 677-to un likties mierā.
Pa to laiku mūsu stāstā minētais zēns vārdā Andrejs izauga. Kad viņam bija vairāk nekā 20 gadi, viņš sēdēja ciemos pie Denisa Dementjeva, kas bija daudzu grāmatu līdzautors, tajā skaitā arī “Piecgadīgo autobuss” sēriju autors. Viņi kopā dzēra tēju un saruna kaut kā nejauši aizgāja līdz Kurganskas “Sibīrijai”. Un te atklājās, ka “Sibīrija” izvilkusi savu veiksmes biļeti. 40 gadus vēlāk tieši šo modeli iegādājās kāds kolekcionārs no Maskavas, kurš nolēma vākt dažādu modeļu autobusus. Pats galvenais, ka nevienam līdz šim nevajadzīgais autobuss nu ir ceļā uz Maskavu, kur viņš piedzīvos restaurāciju. Tādu iespēju laist garām nedrīkst, tādēļ sazinājāmies ar kolekcionāru un devāmies uz Likino-Duļovu, kas ir Krievijas autobusu galvaspilsēta.
Šķirsti lapas uz priekšu, lai lasītu tālāk!