Man ir 40 gadu un es nevienam neesmu vajadzīga….

Man tāpat bija normāli. Ne labi, ne slikti, bet normāli. Es novērsos no dēla – un dēls uzreiz pārslēdzās uz miesīgo tēvu, kurš jau sasniedzis to vecumu, kad grib lai viņam būtu mantinieks: dēls, neredzējis tēvu daudzus gadus, vienā mirklī viņam visu piedeva un vērsās pret mani ar visu vīriešu firmas teicienu : ”Visas jūs, sievietes, muļķes….”

Es attapos tikai pagājušajā nedēļā, kad man palika 40. Izvilku galvu no kaut kāda purva, kurā nosēdēju 20 gadus, un apskatījos apkārt. Man kļuva baisi un sāpīgi, jo pietika ar šo vienu kustību, lai es saprastu: es nevienam neesmu vajadzīga. Es neesmu viena, bet tajā pašā laikā vientuļa.
Vientuļāka par ielas suni, kurš nezin kāpēc jau divas stundas gaudo un gaudo….neizturami, skumji. Mans vīrs sēž pie televizora, rokās stipri iespiedis mobilo telefonu un periodiski ar kādu klusām sarunājas. Es zinu ar ko. Kas zina, varbūt viņš ir ar viņu jau visus šos gadus? Vai varbūt viņu ir bijis daudz? Bet… tam nav nozīmes… Ja es tagad apraudātos vai izlēktu pa logu, viņš vispirms pabeigtu rakstīt sms, nu un pēc tam ietu skatīties, kas noticis ar viņa sievu.

Lasi arī: Padomi no trīs meitu tēva – ar kādiem vīriešiem nav vērts saistīties

Mans dēls ir pie sava tēva, apgādāts ar dažādām datorizētām iekārtām un sakomplektēts ar bijušā vīra filozofiju, ” briest ” un maz pamazām kļūst tāds pats kā tēvs. Un es tur neko nevaru izdarīt, jo viņš jau ir ” pietiekoši vīrišķīgs ”, lai aizmirstu to, kā es viņu audzināju pirmos desmit gadus un pūlējos pārliecināt viņa papucīti par to, ka bērnam ir vajadzīgs tēvs un atbalsts, nevis alimentos samaksātās kapeikas, iztiesātas tiesā.
Es necentīšos izošņāt neko par vīra mīļāko, nerīkošu pretuzbrukumu bijušajam vīram, lai atņemtu viņam dēlu, es necentīšos paraudāt uz pleca savai skaudīgajai draudzenei.

Šoks par manu 40 gadi drīz pāries un es atradīšu spēku dzīvei un savam jaunajam laikmetam.