“Vēlāk” – sinonīms vārdam ”nekad”

Kāpēc svarīgi ir dzīvot te un tagad: 

Nesen atkārtoti pārlasīju Narinē Abgarjanas romānu ”No debesīm nokrita trīs āboli”. Līdz sirds dziļumiem pārsteidza stāsts par vīrieti, kurš nopirka kurpes tirgū. Viņš gribēja uzreiz pāraut kurpes, bet sieva teica: ”Neesi muļķis, uzvilksi uz svētdienas dievkalpojumu”.

Vecais vīrs ļoti apvainojās, bet sieva centās ieskaidrot, ka ir ikdienas drēbes un ir svētku drēbes. Vecie cilvēki atgriezās mājās, kamēr sildījās vakariņas, viņš atgūlās atpūsties un tur arī nomira. viņa viņu apglabāja, bet kurpes zārkā nedeva. Ko vēl nē? Tie taču ir pavisam jauni. Tikai pēc tam mirušais sāka nākt katru nakti un pārmeta skopumu. Nācās gaidīt kārtējās ilgdzīvotājas nāvi, lai tai varētu uzvilkt 45 izmēra kurpes.

Kāds pazīstamais ar rūgtumu stāstīja, kā savā laikā apvainojies uz vecmāmiņu. Viņš, septiņgadīgs puika, aizbrauca pie viņas paciemoties uz pavasara brīvdienām un palūdza atvērt ābolu ievārījumu. Viņa ne par ko nepiekrita, jo glabāja to kādiem svētkiem. Zēns no sākuma centās pierunāt, bet pēc tam sāka raudāt un pēc tam pa sliedēm aizgāja uz māju. Naudas atpakaļceļam viņam nebija. Vecmāmiņa nesagaidot svētkus nomira divas nedēļas pirms tiem, bet ievārījumu nozaga kāds kaimiņš, paķerot līdzi makšķeri un mucu gurķu skābēšanai.

Tantei kumodē glabājas skaisti rūtaini svārki, noglabāti priekš nāves.
– Tie jums patīk?
– Ļoti.
– Tad valkājiet.
– Pienāks laiks.

Es cenšos pierādīt, ka nevar gūt prieku no svārkiem, sekojot tiem uz kapiem, bet uzvilkt ejot pēc maizes – tieši laikā. viņa saprotoši smaida un saka, ka es vēl neesmu ostījusi dzīvi.

Мастерство жить здесь и сейчас.

Mani vecāki jau daudzus gadus atsakās braukt uz sanatoriju. Slimo, dzer zāles litriem, bet iziet ārstēšanās kursu un ārstnieciskās vannas – ne pa ko. Tētis to motivē ar to, ka pasaulē notiek kari un viņam ir kauns noņemties ar savu veselību, ja kaut kur mirst cilvēki.

Lasi arī: ”Noliec glāzi!” – līdzība par to, kā tikt galā ar problēmām

Draudzene kādreiz atceras bēdīgi slaveno šprotu bundžu. Mamma to dabūja par kaut kādu mega pievilcīgu cenu un noslēpa svētkiem, nepaskatoties uz derīguma termiņu. Un kad X stunda pienāca, un uz šķīvja jau stāvēja saliktas maizītes, sasmērētas ar majonēzi, marinēta gurķa šķēlītes un svaigu diļļu zariņi, šprotes, izrādījās sabojājušās.

Atliktās dzīves sindroms ir ļoti ērts. Tajā var ietīties, kā kokonā un attaisnot savas bailes un slinkumu. Nevēlēšanos rīkoties un pieņemt lēmumus. Tad, kad bērni paaugsies, pienāks vasara, piektdienas vakars, Lieldienas….

Labāk no pirmdienas, no pirmā septembra, pēc atvaļinājuma. No pašā rīta mēs gaidām vakaru. Vakarā – jaunu rītu. Atstājam uz vēlāk greznus galdautus, labus vārdus, domas un sapņus. Labāko darbu un labāko kumosu. Gaidām piemērotu gadījumu, iespēju, pirmo mēneša dienu.
Atliekam jaunību uz vecumdienām, aizmirstot, ka dzīve – tas ir tas, kas notiek tieši tagad.

Iesaki šo rakstu citiem!

COMMENTS

Pievienot komentāru