Ko vēlas dzirdēt bērns, kad mamma dusmojas

Atceros, kā mana “garnelīte” paaugās un radās problēmas. Es gulēju uz saglabāšanu un man teica: “Prognozes nav labas. Rīt no rīta izlemsim, ko darīt…” Es raudāju, saritinājos slimnīcas gultā un gaidīju beigas, kad pēkšņi kaut ko iekšā sajutu. Tā ir sajūta, kas nav pielīdzināma citai! Tajā izmisuma brīdī, es sajutu viņas kustības! Ak, kā viņa vēlāk plosīsies pa vēderu. Un cik pārsteigti dakteri bija, kad nākošajā rītā man sacīja: “Satriecoši pozitīva dinamika!” Es nezināju, kā viņa to izdarīja. Tas bija viņas noslēpums!

Lasi arī: LIMFAS attīrīšana: fitoterapijas zelta receptes

Atceros, kā dakteris teica: “Jums būs meita!” Un viss nostājās savās vietās, kļuva skaistāks un labāks. Dzmedību laikā lija lietus, vecmāte man parādīja pulksteni pie sienas: “Skatieties uz pulsteņa rādītāju, kad tas būs tur, tad meita jau būs tavās rokās.” Viņa kļūdījās tikai par minūti. Piedzima mana “garnelīte” un debesīs iemirdzējās varavīksne.

Atceros, kā visi slimojām ar vējbakām un viņa smērēja brāli ar brlijantzaļo, kā mēs kopā svinējām Jauno gadu, devāmies uz jūru. Viss, kas saistījās ar viņu bija pats svarīgākais un pats labākais.

Guļot uz zemes un strīdoties ar mani, viņa atguva savu “labo mammu”. Tā, kura viņu apskāva un parādīja: “Tu biji tik maziņa, te rociņas, te kājiņas, pavisam mazs bērniņš.” Protams, dārgā, es atceros, ka tu biji “maza garnelīte”. Pat tad, kad esmu nogurusi, kad esmu nelaimīga, kad esmu ļoti aizņemta. Un tev taisnība, ka par to ir jāatceras, pāri visām grūtībām.