Ko vēlas dzirdēt bērns, kad mamma dusmojas

Grūta diena tuvojas biegām. Diena meta bezgalīgus apļus, sākot ar sporta nodarbībām un beidzot ar logopēdu klīnikā, meita no manis bija izsūkusi visu enerģiju. Uz ielas negribēja vilkt cepuri, jo trīs dienas atpakaļ pirktā lieta pēkšņi vairs nederēja.

Klīnikā palīda zem galda, bet veikalā nokrita uz zemes un atteicās piecelties, kamēr viņai nepienesīs mazu gumjas lellīti, kas maksāja nesamerīgi lielu naudu. Es atteicu. Un es jautāju – kā tev nav kauna? Mamma arī ir ļoti piekususi, vai nu iesim tagad, vai arī nezinu… Nekādu multeņu. Mammai vēl jāstrādā, tad vēl jāsagatvo vanna. Vai esi jau aizmirsusi, ka mājās mūs gaida mazais brālis, kuram tu apsolījies palīdzēj? Kas tas vispār ir??? Tā ir ņirgāšanās.

Lasi arī: Anna gribēja pārsteigt vīru un bez brīdinājuma ieradās viņa dienesta dzīvoklī. Durvis atvēra sieviete stāvoklī

Noraudājusies un nopuņķojusies meita piecēlās un jautāja: “Vai atceries, kad es biju maza garnelīte vēderā?” Stāstu par “mazo garneli” es viņai izstāstīju, kad viņa atrada pirmo ultrasonogrāfijas bildi, kad meitu gaidīju. Ārsts todien pagriezās un sacīja: “Jūs neesat slima, jūs esat stāvoklū,” un ieraudzījis manu pārsteigto seju noteica “Apsveicu!” To nevar aizmirst!

Atceros kā vīrs man uz vēdera uzlika rokas un mēs izvēlējāmies meitai vārdu. Es atveros, ka atnācu mājās un teicu: “Mums būs meita!” Bet es jau zināju iepriekš, ka tā būs mietene. Zināju un viss!

Šķir otru lapu un lasi tālāk!