“Man ir 90 un es ienīstu miesīgu meitu…”

Krievu psiholoģe Jekaterina Maijorova dalījusies ar visai neparastu stāstu savā praksē: “Psiholoģiskas problēmas rodas visu vecumu cilvēkiem, taču ir kāds īpatnējs gadījums, kad deviņdesmit gadus veca kundzīte ieradād pēc palīdzības dēļ tā, ka viņai bija dziļas problēmas. Un šī problēma bija ārkārtīgi dziļš naids pret savu 70 gadus veco meitu. Kundzīte, kurai ir deviņdesmit, visu savu dzīvi to bija nēsājusi sevī.

Patiešām, šī ir ļori briesmīga situāciju, bet pozitīvais šajā situācijā ir tas, ka mēs varam palīdzēt ikvienam, kurš to patiesi vēlās. Nekad nav par vēlu labot dzīvi, kamēr vien elpojam. Kundzītes vecums bija diezagn cienījams, šādā vecumā nervi un emocijas var būt īpaši bīstamas, tāpēc atbrīvot sevi no naida ir galvenais izaicinājums gan speciālistam, gan klientam.

Lasi arī: Ideālās sievietes vecumdienas! 3 lietas, ko sākt darīt jau tagad

Pirmkārt, ir jāidentificē naida cēlonis, mēs ne vienmēr pareizi atspoguļojam savas jūtas. Šajā gadījumā sieviete dzemdēja meitu no mīļotā vīrieša, tomēr meitu viņa ienīda no dzimšanas. Iespējams, ka šis vīrietis atstāja meiteni ar bērnu, un zemapziņā viņa sāka uzskatīt savu meitu par mīļotā aiziešanas iemeslu. Tomēr neatkarīgi no iemesla ir svarīgi novērst sekas, tas ir, ja iespējams, atzīt visu slikto, kas tika izdarīts meitai. Apelācijas autore ļoti aktīvi ienīda meitu – atņēma mantojumu par labu jaunākajam dēlam, pamatojoties uz meitas alkoholismu atņēma viņai aprūpes tiesības par mazmeitu.

Un šķita, ka kundzīte patiešām vēlas visu vērst par labu, bet meita neatbildēja uz zvaniem. Tomēr tas viss bija jālabo. Vismaz bija jāmēģina, jo, tikai noslēdzot parādus, jūs varat kļūt laimīgs un mierīgs.

Šajā situācijā kundzīte varēja runāt ar dēlu, lai arī meitai tiktu piešķirta kāda mantojuma daļa. Ja dēls patiesi mīlēs māti un redzēs cik viņai tas ir svarīgi, tad būs atsaucīgs. Tāpat kundzītes viens no uzdevumiem bija atrast meitu un ieskatīties viņai acīs, kas nebūt nebija viegls uzdevums. Tāpat, ja neizdotots iepriekšminētie varianti, var meitai nosūtīt naudu, kaut kā finansiāli palīdzēt. Tāpat varēja lūgt mazmeitai, lai aprunājas ar mammu par to, ka vecmāmiņa nožēlo savus grēkus un vēlas panākt mieru.

Variantu patiesībā bija ārkārtīgi daudz, galvenais bija nesaudzēt sevi, bet rīkoties neskatoties uz to, cik pagātne ir bijusi neglīta.

Naids, pirmkārt, ir bīstams pašam cilvēkam. Ja cilvēks kādu mīl, tad var atlaist, bet ja ienīst, tad atlaišana nav iespējama. Nīstamais cilvēks vienmēr būs ar jums kopā, jo jūs pastāvīgi par viņu domāsiet un tas prasīs jūsu dzīvības spēkus. Visticamāk, jūsu galvā ir mūžīgi dialogi ar šo cilvēku, atriebības plāni un tās ir bezgalīgi daudz pavadītas domas par destruktīvo.

Arī kundzīte varēja atbrīvoties no naida tikai tad, kad no tā šķīrās, apzinoties to, ka meita ir atseviķš un autentisks cilvēks. Tas vai viņa spēs mammai piedot bija viņas lēmums, bet galvenais bija tas, ka māte no savas puses centās darīt visu iespējamo, lai piedošanu nopelnītu. Un pat tad, ja meita nepiedos, viņa būs mēģinājusi. Un reizēm tas ir galvenais!”