Par ko runā akušieres un ārsti dzemdību laikā. Personīgi “dzirdētais”

Kopš pirmajām dzemdībām nu jau ir pagājuši vairāk kā 6 gadu, savukārt kopš pēdējām dzmedībām apmēram viens gads.

Bet es joprojām atceros katras dzemdības, ja ne līdz katrai sekundei, tad līdz katrai minūtei noteikti.

Pirmo reizi es dzemdēju pati. Bija septembra mēnesis un dzemdību palātā mēs bijās trīs. Un visām trijām viss gāja pēc plāna.

Un mana akušiere ar kolēģi runāja par dārzu. Ko tur vēl nepieciešams uzraks, kas kur jāsaved kārtībā līdz ziemai un, kas vēl darāms pirms aukstuma atnākšana. Es atceros, ka sarunā gāja runa par kabačiem, ķirbjiem un sīpoliem…

Lasi arī: Kāpēc mammām egoistēm ir vislaimīgākie bērni?

Otro reizi bija vēl interesantāk!

Manas otrās dzemdības bija ar ķeizargriezienu. Tās vilkās aptuveni 50 minūtes. Un gandrīz visu operācijas laiku dakterītes runāja par kādu jaunu vīrieša dzimumam ārtsu. Par to, ka viņam ir pārāk daudz ambīciju, ka pie tām mammīte piestrādājusi un, ka viņš vēlas kļūt par dzemdību nama galveno ārsti. Protams, peridoiski man apjautājās, kā man klājas…

Trešās dzemdības atkal bija ķeizargrieziens. Un šajās dzmedībās man vairs nebija jāklausās ārstu sarunas. Es biju ļoti uztraukusies par savu bērniņu, jo USG uzrādīja, ka viņam ir ļoti mazs svars. Arī ārsti šajās dzemdībās bija ļoti iejūtīgi, daudz ar mani runāja un mierināja.

Bet, kad mans puisēns bija piedzimis un ārsti nopūšoties secināja, ka ar viņu viss ir kārtībā, tad vecmātes atkal sāka runāt par vakardienas maiņu un kāda cita bērniņa dzimšanu.

Un tagad es saprotu, ka ārstiem, akušierēm, vecmātēm bērna piedzimšanas process ir ikdiena… Un patiesībā viņu ikdienišķās sarunas pat novērš domas…

Esmu pateicīga visām vecmātēm un ārstiem, kuri bija kopā ar mani dzemdību laikā!