”Manai vecmāmiņai bija māsa, tante Šura, kuru ģimene neatzina. Zināt, kāpēc?
– Ne tāpēc, ka dzīvoja viena.
– Ne tāpēc, ka nebija precējusies un bez bērniem.
– Ne tāpēc, ka bija mīļākais.
– Ne tāpēc, ka ģimenes pasākumos parādījās tikai tad, kad viņai bija nepieciešams, kaut aicināta tika vienmēr.
Bet par to, ka viņa uzdrošinājās izslēgt mājas tālruni, kad viņai negribējās ne ar vienu runāt. Pie pirmās iespējas pieslēdza numura noteicēju un maksāja par to. Vot, kāda caca, kā viņa izvēlas ar ko runāt un ar ko nē?
Bet viss bija vienkārši – visās attiecībās tante Šura sevi mīlēja vairāk par citiem. Un negribēja neko tādu, kas traucēja viņas komfortam.
Ilgas? Nožēloja savu izvēli?
Nē!
Lasi arī: Lūk, kādas vecumdienas es novēlu sev un jums!
Nomira 93 gados, līdz 87 gadiem gāja ar ”meitenēm uz pirti”, pati sevi apkalpoja, pirms trīs gadiem bija stalta jaunkundze ar baltiem īsi apgrieztiem matiem. Līdz 70 gadiem ar savu precēto mīļāko braukāja uz Krimu. Pastaigājās pa Simeizu un dzēra vīnu krastmalā. Pēc tam viņš nomira, diemžēl.
Apguva tiešsaistes iepirkšanās priekus. Viņa bija patiesi pārsteigta, kad viņai jautāja, vai nevajag nopirkt produktus – augstprātīgi uzskaitīja visus viņai zināmos piegādes servisus.
Ūdens glāze nebija vajadzīga.
Mācība mums visiem – visās attiecībās cienīt un mīlēt visvairāk – sevi!
Viss pārējais – pēc tam.
Vieni atnācām un vieni aiziesim. Šeit nav runa par ciešanām un vientulību – bet tieši par svarīgāko cilvēku mūsu dzīvē:
Es – savā dzīvē. Tu – tavā dzīvē.”