Tas, kas nenogalina mūs uzreiz, tas nogalina pamazām

Jauki vārdi ne vienmēr ir patiesi. 

”Viss kas mani nenogalina, padara mani stiprāku!” – tā teica Nīče un sajuka prātā, tad nomira. Tāpēc, ka šie ir skaisti vārdi, bet tie nav patiesi.

Viss, kas mūs nenogalina tobrīd, nogalina pamazām, nemanāmi. Nogalina mūsu labestību un uzticību. Maigums un atklātība. Atvērtība, dāsnums, skaidrs skats un mīksta sirds…Maldināšana, nodevība, zemiskums, nepateicība, cietsirdība, netaisnība var nogalināt ne uzreiz. Bet pili pa pilienam…Izcietīsim, izturēsim, rēta sadzīs. Rēta paliks – raupja āda.

Un tā, pamazām, apaugsi ar šo ādu, pats to nemanot – kā tas sanāca? Un var sevi mierināt – es kļuvu stiprāks! Jā. Bet dvēselē vēl viena stīga pārtrūka, vēl viens kristāla zvaniņš apklusa. Kaut kas vai kurš tur, dvēselē nomira – labā feja vai mazais eņģelītis. Tie, kuri bija mūsu daļa.

Lasi arī: Kāpēc jūrā ieraugot ”ceļu”, jums steidzami jāpeld pa labi vai pa kreisi?

Un jūs jau precīzi zināsiet, kā reaģēt uz sitienu. Kā – uz nežēlīgu vārdu. Kā cīnīties, ja nepieciešams.

То, что нас убивает незаметно и не сразу

Un zini, ka var trāpīt – vienkārši tāpat, ne par ko. Vai pateicības vietā. Un nemaz par to nebrīnies. Pieradis. Un iemācījies paciest vai aizsargāties.

Bet kaut kas neatgriezeniski tiek zaudēts ar katru sitienu, nodevību, vilšanos. Tas aiziet uz visiem laikiem un nomirst. Un kļūsti stiprāks, jā. Bet uz citu svarīgu īpašību rēķina.

Viss, kas mani nenogalina, vienkārši nenogalina uzreiz. Bet padara stiprāku vai bezjūtīgāku? – kas lai zina. Vajag mazāk to, kas nogalina. Un tos, kuri nogalina, arī mazāk. Tāpēc, ka viņi tāpat ir slepkavas. Slepkavas, kas slepkavo citu maigās dvēseles un labos darbus un nodomus….

Iesaki šo rakstu citiem!

COMMENTS

Pievienot komentāru