105 gadus vecas sievietes padoms! Ir par ko aizdomāties…

Vienai no manām draudzenēm ir pazīstama tantiņa Turcijā, kurai ir 105 gadi. Iepriekšējā gadā draudzene lidoja no Stambulas uz Ankaru, lai tantiņu personīgi apsveiktu. 

Visi vienmēr viņai jautā – kāda ir recepte tik ilgam mūžam? Un viņa vienmēr atbild: “Es joporojām vakaros varu izdzert pāris glāzes vīna. Un nekad dzīvē nekur neesmu steigusies.”

Ah, viņa nekur nesteidzas… Vai variet iedomāties kā tas ir? Tātad, viņa savā dzīvē ļoti mērķtiecīgi ir izvairījusies no stresa un uztraukuma. Ir laiks gan padarīt, gan paēst, nekavēt, neiespringt, nepazaudēt, neaizmirst utt.

Iespējams, ka turku tantiņai vienkārši ir paveicies. Bet par šo tēmu ir vērts aizdomāties. Cik daudz laika jūs pavadiet steidzoties? Vai tas jau nav kļuvis par ieradumu? Vai tas jau ir kļuvis pašsaprotami? Dari visu ātri, uztraucies un mūžīgi skrien?

Lasi arī: Ja pastāvēšana par sevi padara mani par ma*tu, tad esmu lepna par to

Es nolēmu pamēģināt. Sāku plānot savu laiku. Īpaši palēlināju savu soli mājās, kā arī taisoties doties ārpus mājas. Pārstāju bezgalīgi skatīties pulstenī, skaitot laiku, sekundes, stundas. Ziniet, ko pamanīju? Es sāku pamanīt detaļas, ko iepriekš nemaz neredzēju. Pirmāmkārtām, es kļuvu daudz mazāk nervoza un vairāk sāku sadzirdēt sevi.

Vai tas nav tas par ko esi sapņojusi visvairāk? Senu laiku atpakaļ es lasīju kādu stāstu par budistu un viņa mācekli. Mūks aizsūtīja savu mācekli septiņus gadus garā ceļojumā, kura laikā viņam bija jāiepazīst sava personība, lai viņš pārstātu uztraukties, nervozēt un pret savu dzīvi sāktu izturēties ar apzinātību. Pagāja septiņi gadi, māceklis tuvojās mūka mājvietai. Lija lietus. Viņš atstāja lietussargu pie mūka mājas, iegāja iekšā un sacīja: “Skolotāj, es esmu gatavs! Ir pagājuši septiņi gadi.” Skolotājs atbildēja: “Kurā durvju pusē tu atstāji lietussargu? Labajā vai kreisajā?” Māceklis nevarēja atcerēties.

Kā beidzās tikšanās? Skolotājs mācekli aizsūtīja vēl 7 gadus garā pašizziņas procesā, jo redzēja, ka viņš vēl nav pietiekami gatavs.

Dzīvot apzinātu dzīvi ir iespējams bez satraukuma. Bez pārmērīgas steigas. Tad mēs vienmēr atceramies, kur un ko esam nolikuši. Tādā veidā mēs izvairāmies un stresa un, iespējams, pagarinām savas dzīves.