Mēs visi Lieni ļoti mīlam, viņa ir mūsu draudzene. Mēs viņu ne tikai mīlam, bet daļēji mums viņas ir žēl, jo Liene mūždien iekuļas problēmās un staigā kā izjukusi. Viņa pastāvīgi kaut ko aizmirst un viņai regulāri darbā ir problēmas. Priekšniece viņu pazemo un draud, ka atlaidīs no darba.
Taču tas nav galvenais.
Viņa ar vīru laulībā nodzīvojusi teju 18 gadus, meita jau pieaugusi un devusies prom no vecāku mājām. Kādu dienu Lienei radās nelāgas aizdomas, – viņai sāka šķist, ka vīram ir mīļākā. Vīrs mājās sāka ierasties vēlu, uz zvaniem atbildēja ar īsziņām: “Esmu aizņemts.”. Un Lienes jautājumiem atbildēja izvairīgi.
Viņa sajutās nevienam nevajadzīga un nemīlēta. Izraudājās. Pirms miega nolēma uzsmērēt sejas krēmu, bet sajauca tūbiņas – tā vietā uz sejas uzsmērēja zobu pastu. “Lūk, arī vecuma marasms klāt..”, viņa noteica pati sev.
Mēs Lieni atbalstījām, teicām, ka vīrs viņai ir labs un sānsoļus nesper, lai gan mūsu kolēģe patiešām vīru redzēja kafejnīcā kopā ar kādu nepazīstamu un jaunu dāmu.
Lienei vajadzēja atgūt pārliecību par sevi, viņa bija galīgi izsista no sliedēm. Tāpēc mēs viņai nolēmām palīdzēt – ieteicām viņai doties pie psihologa uz konsultāciju – lai viņš palīdz Lienei tikt galā ar emocijām, un lai iemāca noticēt sev un savām spējām.
Atradām psihologu, kurš specializējas depresijas ārstēšanā. Dzirdot mūsu stāstu, ārsts pat piekrita par pirmajām divām vizītēm neprasīt naudu, mēs sarunājām, ka samaksas vietā saremontēsim viņa auto.
Un Liene devās uz medicīnas iestādi pie psihologa.
Tālāk sākās pats interesantākais. Mēs joprojām to visu uzskatām par mazu brīnumu!
Liene ieradās laicīgi un pieklauvēja pie durvīm. “Ienāciet!”, viņa sadzirdēja, un devās kabinetā iekšā.
Pie galda viņa ieraudzīja sēžam pavecāku kungu ar pliku galvas vidu un lielām brillēm uz acīm.
“Jūs kaut ko gribējāt?”, viņš pavaicāja.
“Ar jums runāja mans draugs, tas, kurš mašīnu jums remontēja..”
“Ā, lieliski! Apsēdieties, stāstiet, kādas problēmas?”
“Man liekas, ka man ir depresija”, Liene noteica.
“Kā lūdzu?”, vīrietis pagrieza galvu un pacēla brilles. “Kā gan tik skaistai sievietei var būt depresija?”
Liene uzsmaidīja.
“Paldies.. Nu, lūk, darbā man ir tādi apstākļi.. Priekšniece mani pazemo..
“Kā lūdzu?”, psihologs pat piecēlās kājās. “Jūs pazemo? Nu, labi, tā, stāstiet! Nē, pagaidiet, mirklīti! Konjaku vēlieties? Tas paplašinās asinsvadus un ļaus jums atslābināties.”
Liene neatteicās. Un pēc tam psihologam izstāstīja visu, kas uz sirds.
Psihologs uzsita ar dūri pa galdu.
“Ir viens labs padoms, kā rīkoties šādā situācijā. Ja priekšniece vēl kaut reizi jūs pazemos, tūlīt pat viņai atbildiet: “Aizverieties un neuzdrošinieties ar mani tā vairs runāt!”
“Nu bet vai tad tā drīkst?”, brīnījās Liene. “Tam ir zinātnisks pamatojums?”
“Es to saucu par šoka terapiju, lieliska metode! Ja viņa pēc pateiktā neapklusīs, tad paņemiet putukrējuma pudeli un spiediet viņai sejā. Nu, jūs taču ziniet, kā izskatās putukrējums, tādos flakonos iepildīts!”
“Bet mani tūlīt pat atlaidīs no darba!”
“Lai atlaiž! Bet jūs toties no darba aiziesiet kā uzvarētāja. Sapratāt?”
“Jā!”, priecīgi noteica Liene. “Tieši tā!”
Pēc tam viņa sāka stāstīt par vīru un aizdomām par mīļāko.
“Var jau būt, ka viņš kādu svilpasti ir atradis, gadās. Bet jūs jau arī esiet labā, sēdiet mājās ar skābu ģīmi, kuram tad gribās uz tādu skatīties? Paklausieties, uzvelciet rīt kleitu, uzkrāsojieties košāk…”
“Kāpēc?”
“Bet jūs esiet sieviete vai kas? Kad jūs pēdējo reizi koši uzkrāsojāties?”
“Neatceros.. Nebija tam iemesla.”
“Bet kāpēc vajadzīgs iemesls? Uzkrāsojieties vienkārši sev par prieku! Un arī vakarā ierodieties vēlu. Nē, labāk pārnāciet mājās naktī.”
“Vīrs uztrauksies…”
“Lieliski! Tā arī vajag! Lai uztraucas! Jūs taču jau esat satraukusies par vīru, tagad ir viņa kārta uztraukties!”
“Viņš man zvanīs..”
“Neceliet telefonu! Uzrakstiet viņam sms “Būšu vēlu”. Un viss.”
“Bet viņš sāks mani iztaujāt.”
“Atbildes vietā vienkārši sāciet smieties! Jūs mākiet smieties? Tā bezrūpīgi, kā jaunībā?”
“Gan jau, ka vairs nemāku.”
“Tūlīt patrenēsimies. Lūk, spogulis, nostājieties tam pretī. Jā, figūra jums ir laba. Eh, nebūtu es precējies..”, un psihologs teatrāli noplātīja rokas.
Un te uzreiz Liena iesmējās, viegli un atbrīvoti. Viņa sajutās ļoti mierīgi, viņai šķita, ka visas problēmas ir vistīrākais sīkums. Viņa apjauta, ka priekšā vēl ir tik daudz labu notikumu! Un viņa apņēmās, ka būs stipra.
Pēc smieklu terapijas psihologs noteica, lai Lienei tieši pēc nedēļas jāatnāk pie viņa vēlreiz, un uz atvadām noskūpstīja viņai roku.
Nākamajā dienā Liene uzvilka savu skaistāko kleitu, uzkrāsoja koši sarkanas lūpas, un acis uzkrāsoja tik koši, it kā dotos uz randiņu. Vīrs jautāja: “Kur tu iesi tā sapucējies? Tev darbā pasākums?”, uz ko Liene nevērīgi atteica: “Nu kaut kā tā..”, un aši aizsteidzās prom. Šodien viņa jutās kā specdienesta darbiniece, un viņai šī loma ļoti gāja pie sirds.
Kad kolēģes darbā viņu ieraudzīja, viņas kļuva vai mēmas! Visi nodomāja, ka viņai šodien dzimšanas diena, par kuru visi ir piemirsuši. “Nē!”, attrauca Liene, “Es vienkārši satiku īsto cilvēku.”.
Un te uzreiz šajā brīdī ieradās priekšniece: “Kas te par karnevālu? Ejiet ātri notīriet seju un nekavējoties atnesiet man faktūrrēķinus! Ko jūs vēl gaidāt? Ātri, es teicu!”.
Liene ielūkojās priekšniecei tieši acīs un noskaldīja: “Aizverieties un neuzdrošinieties ar mani tā vairs runāt!”
Kabinetā iestājās klusums. Priekšniece pienāca pie Lienes un neizpratnē jautāja: “Ko? Tu galīgi traka esi palikusi? Es tevi tūlīt pat atlaidīšu!”
Liene ātri iebāza roku savās rokassomiņā, – tas bija tāds žests, ka visiem apkārtējiem likās – viņa tūlīt no somas izņems ieroci. Bet nē, Liene izņēma putukrējuma pudelīti, pavērsa to priekšnieces sejas virzienā un nospieda tā augšējo daļu. Priekšniece bija apstulbusi un nespēja pakustēties ne no vietas. Viņas seja pamazām pārvērtās par kūciņu..
Priekšniece iegāja savā kabinetā, aizslēdza durvis un līdz pat vakaram nenāca no tā ārā. Vakarā viņa iesauca savā kabinetā Lieni.
“Jūs esiet patiešām neganta! Jūs mani pārsteidzāt ar savu rīcību. Nē, es jūs neatlaidīšu, jūs esiet atradusi nestandarta risinājumu šai situācijai, un es arī esmu to atradusi. Es jums piešķiršu prēmiju!”
Mājās Liene pārradās vienos naktī. Visu šo laiku viņa ciemojās pie manis, mēs dzērām tēju un pļāpājām.Sen nebiju viņu redzējusi tik pacilātā noskaņojumā. Lienei vairākkārt zvanīja vīrs, bet viņa uz zvaniem neatbildēja. “Psihologs tā lika”, viņa paskaidroja.
Lasi vēl: 8 īpašības, kuras vīrieši meklē sievietēs
Pēc pāris dienām pie viņas darbā ieradās vīrs, teicās, ka viņam nebija taisnība, ka viņš Lieni nav novērtējis. Pēc tam abi ar taksi devās mājās, pa ceļam maigi skūpstoties kā jaunībā.
Noteiktajā dienā Liene atkal devās pie psihologa. Pēkšņi uz durvīm viņa ieraudzīja plāksnīti ar uzrakstu “Saimniecības pārzinis”. Pagājušajā nedēļā Liene šo uzrakstu nebija pamanījusi, bet toreiz viņai uzraksti uz durvīm nebija ne prātā.
Liene ielūkojās pa durvīm, tur sēdēja tas pats vīrietis ar pliko galvvidu un biezajām brillēm.
“Kā es priecājos jūs redzēt!”, viņš noteica.
“Jūs neesiet psihologs?”
“Nē, dārgā, es nepavisam neesmu psihologs. Psihologs pieņem stāvu augstāk. Bet jūs bijāt tik sadrūmusi, ka es gribēju jums palīdzēt!”
Liene iesmējās:
“Njā, reizēm ir tik labi būt izklaidīgai!”
Avots: mirnastroenee.ru