Kāpēc es nerunāju ar savu dēlu, kad viņš nokrīt uz zemes

Agrāk – dēls sasitas, mēs skrienam žēlot. Rezultāts 10 minūšu ilgas asaras un puņķi.

Tagad – dēls sasitās, bet tā vietā es nepiešķiru tam tik lielu nozīmi, pastāstu viņam joku un mums ir labs noskaņojums.

Protams, ka nevajag iekrist galējībās un mūsu “agrāk un tagad” ir aprakstīti līdzvērtīgi kritiena momenti. Ja bērns nopietni savainojas, tad, protams, tas nestrādās.

Lasi arī: Kāpēc vīrietis pārstāj mīlēt: 5 mūžseni iemesli, kas jāzina katrai sievietei

Un jūs ievērosiet, ka bieži vien bērns sasitās un skatās, un gaida jūsu rekaciju. Ja jūs uzreiz pēc mazākā kritiena lecat kājās un pūšat sasisto vietu, tad viss… jūs esat zaudējis. Bērns visticamāk sēž uz grīdas un raud, lai arī viņam varbūt nemaz tik ļoti nesāpēja.

Nav tā, ka mēs ignorējam katru kritienu, bet visbiežāk daram tā, ka novērtējam sasitumu kopā ar bērnu no 1 – 100%, bet nekoncentrējamies uz tiem, ja tie nav nopietni.