Kāpēc es nerunāju ar savu dēlu, kad viņš nokrīt uz zemes

Viss nāk ar pieredzi, piekritīsiet? Un visvērtīgākā ir pieredze, ko gūstam paši. Ja pirms diviem gadiem man šķita, ka zinu visu, tad tagad zinu, ka smagi maldījos.

Šodien parunāsim par bērna asarām un izsaucieniem, kas rezultējās ar krišanu gar zemi, kā arī parunāsim par to, kā no tām izvairīties un ātri bērnu nomierināt.

Nedomājiet, neviens no mums nav balts un pūkains. Nav vērts moralizēt, bet šī metode strādā mūsu ģimenē un gribēju par to izstāstīt arī jums.

Attēlu rezultāti vaicājumam “falling on ground child”

Viss sākās pēc tam, kad dēls iemācījās staigāt. Bez kritieniem, protams, staigāšana nebija iespējama. Pēc vairākiem mēnešiem viņš joprojām nestaigāja stabili un visu laiku krita. Te sasita kāju, te galvu. Un mēs skrējām pie viņa kā aptrakuši: “Ak, sasities… Ak, tev durvis pa ceļam trāpījās…” Ak, tā un ak, šitā… Un viņam, protams, asaras un puņķi!

Lasi arī: Ko vēlas dzirdēt bērns, kad mamma dusmojas

Bet no tā visa varēja izvairīties un tik ļoti neizrādīt to, ka jūs tik ļoti baidāties un uztraucaties viņa dēļ. Plus mēs varējām novērst uzmanību ar kādu smieklīgu frāzi, grimasi vai mini stāstu. Mūsu mājā vissvarīgākā ir intonācija.

Šķir otru lapu un lasi tālāk!

loading...

COMMENTS

Pievienot komentāru